Rīts… kārtējo reizi pamostos ap 5iem… Ielienu dušā un tad jau ari laiks brokastīs. Brokastis blakus mājā, pa ceļam noķer saimniece – maksāju rēķinu. Šķiet, viņai radās iespaids, ka bija prātā aizmukt nemaksājot. Ar saimnieci vispār īpatnēji – iesākumā kontakts veidojās pavisam labs, bet tad kaut kas mainījās un šī tāda pūcīga vazājās, taču nevienā brīdī nevarētu teikt, ka būtu slikta attieksme vai kā citādi.

Šoferis uz autoostu tas pats žiguļu pavēlnieks, kas veda no lidostas. Spogulis iestellēts atpakaļ. Gan vīrs nenoturas un pa ceļam kaut ko ar roku pieriktē, to nu laikam nevajadzēja – uzreiz nobirst plastmasas tāds kā vāciņš! Bet spogulis tomēr saglabā savu izvietojumu un nekrīt zemē 😀 Toties atrakcijas sākas (jebšu turpinās), kad esam autoostā un gribam sadabūt čemodānus – bagāžnieks negrib vērties vaļā! Protams, – no problemo – vīram rokā jau instruments, uzrodas palīgi un, lai ari pavisam viegli nevedas, pēc kāda brīža bagāžnieks vaļā gan. Pa ceļam caurdurts viena čemodāna birkas gabaliņš, bet tas šoreiz ātrumam netraucē 😉

Busā auksts, bet tas jau bija prognozēts, līdzi ir džemperis un citi instrumenti cīņai pret aukstumu. Buss faktiski pilns, pārsvarā tūristi, daļa redzēti vakar Casa de Trova pasākumā. Brauciens aizņem veselas 5 stundas – pusi no lidojuma Frankfurte-Havana… tad gan vēl nezinājām, ka šīs 5 stundas tikai ziediņi :). Pa ceļam piestājam Guantanamo. Autoosta remontā, pat tualetē neļauj iet iekšā. Tikmēr secinu, ka ar runāšanu pārāk nevedas, daļēji jau pats slinkoju un necenšos, cik varētu… Braucienam turpinoties, aiz logiem paveras aizvien krāšņāki skati – kļūst aizvien kalnaināks un mežonīgāks. Braukšanas manieres interesantas, pa kalnu serpentīniem pie līkuma šoferis atmet pedāli, uzpīpina, paklausās un dod iekšā pagriezienā. Faktiski secinām, labi vien ir, ka palikām pie sabiedriskā transporta versijas nevis paši ar auto, ceļi diezgan bedraini, apdzīvoti ar visdažādākiem ceļotājiem, ieskaitot pajūgus, klaiņojošus dzīvniekus un vēl šo to, kā ari ceļu norādes nav bijusi prioritāte Kubas satiksmes ministrijai ;D

Iebraucam pilsētā un var redzēt, ka nesen bijis orkāns, šur tur redzami gruveši, kas pa lielākai daļai gan jau apvākti un nokopti. Kad izkāpjam – vhooo… nu reāli uz savas ādas var sajust, ka nesen bijis orkāns – vietējie cilvēki jau klaigādami stumdās gar autenes izeju ar plakātiem, piedāvādami taksi, casu un ko tik vēl ne… pirmajā brīdī pat iestājas apjukums – tiešām jāiet tur cauri??? Bet nu, ar laiku saņemamies un dodamies barā. Rezultātā sēžam divos bike-taxi, kuri ved mūs uz viesnīcu par 1cuc no cilvēka. Tālu gan ari nav jāved – kādi 500m, Baracoa ir pavisam neliela pilsētiņa… bet vispār cenu līmenis pavisam cits, to var saprast uzreiz no pieminētajiem plakātiem – casa par 10cuc!! Ir ko padomāt, secinām, ka esam Kubas Latgalē (lai piedod latgalieši, nekas ļauns nav domāts 🙂 ).

Kārtīgam kontrastam viesnīcas cenrādi orkāns nekā nav ietekmējis – jāmaksā 54cuc par nakti… bet nu – lēmumu nemainām un turpat ari paliekam. Istaba nekāda īpaša gan nav, bet nav ari traki. Pēc ievākšanās velkam uz pilsētu, šoreiz ar grāmata padusē meklējam savus apskates objektus. Gribējām nokļūt krastmalā, bet nogriežam nedaudz pa kreisi un soļojam pa guļamrajonu. Nepamet balto zvirbuļu sajūta, bet ‘varonīgi’ soļojam un veramies apkārt – te ir tā kubiešu dzīve un ikdiena…

Pēc kāda laika griežam atpakaļ un izstaigājam pašu centru – baznīcu ar paša Kolumba ekspedīcijas atstātu krustu altārī, šokolādes namu (jēziņ, mušu paradīze 😀 un šokolādes saldējums tā, ne pārāk, lai ari Baracoa ir slavena ar savu kakao), mols, kuru ari par Malecon dēvē 🙂 Atceļā izlemjam iegriezties Migela rekomendētajā kasā – atrodam adresi un, izrādās, neviens īrnieks tur pagaidām nedzīvo, pati māja baigi laba, tā ka sarunājam rīt pārvākties uz šejieni. Saimnieks Antonio tāds zolīds, runā angliski, franciski – inženieris, sieva gan slimnīcā, tāpēc šis nodarbojas ari ar viesnīcas biznesu viņas vietā.

Atgriežamies viesnīcā, paēdam pusdienas. Pēc tam vēl nedaudz paklaiņojam pa pilsētu, un griežam atpakaļ. Safočējam viesnīcu un skatus no viesnīcas un vakariņas jau klāt. Skati, faktiski, ir vienīgā lieta, kuru dēļ ir vērts pabūt šajā viesnīcā, jo tie tiešām ir iespaidīgi, īpaši vakarā… Vakarā ņem un uzlīst viens no pirmajiem lietiem Kubā, līdz ar to vakarā ari nekur neklaiņojam un liekam gulēt.

Santiago de Cuba:

Doña María Elena Ponce Favero
San Félix (Hartmann) No.213
e/ Maceo y San Mateo
CP.90100
Teléfono: (53-22) 651 297
.
Sres. María Gámez Gámez y Miguel Hernández
San Félix (Hartmann) No.211
e/ Los Maceo y San Mateo
Teléfono: 654 398

Baracoa:

Iliana Sotolongo y Antonio
Maceo 86
e/ De Fabrero y 10 de Octubre
Teléfono: 642 647
VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

Par šo rakstu ir saņemti 2 komentāri

1.
Teica Sīkā:
15. Decembrī, 2008 gadā

Ja nepiemin to starpgadījumu autenē, tad jāsecina, ka Baracoa bija viena no draudzīgākajām pilsētām. Jo veicot pirmo pastaigu, neviens vairs nemetās ap rīkli un kāds mazs puisītis garāmskrienot pat nokliedzās : Welcome to Baracoa! Kamēr jau galvā rēķinājām cik tad viņš prasīs par šito joku, pamanījām, ka puisītis jau gabalā! Apziņa, ka viņš to darīja pilnīgi par velti - vienkārši aiz tīras laipnības, lika nedaudz sapurināties un atdzīvoties! It kā tāds sīkums, bet pēc visa redzētā kā balzāms dvēselei :)

2.
Teica desper:
18. Decembrī, 2008 gadā

ari pie mums ārpus lielajām pilsētām cilvēki dzīvo vienkāršāk un nemērās ar mantām...

Izsaki savu viedokli