Labrīt… šodien kaut kā ilgāk iznācis pagulēt, varbūt tāpēc, ka piecos no rīta atgriezos no Positivus…? bet par visu pēc kārtas 😉

Positivus man sākās tikai otrajā dienā, tā kā piektdien biju izvēlējies apmeklēt Cabaret. Ieradāmies tieši, lai paspētu uz Jurgu – lietuviešu zvaigzni (jeb zvaigznīti) un Instrumentu pašām beigām. Tā kā Jurga man, vismaz sākumā, interesēja mazāk, tad aiznesos uz Instrumentiem – nu, redzēju pēdējo dziesmu, šovs atraktīvs (cik nu redzēju), bet esot nolaizīts no iepriekšējās dienas Reiganiem 🙂 nu, katrs izpaužas kā prot… 😉

Apstaigājis teritoriju atgriezos pie Jurgas. Kopējais iespaids īstenībā tīri labs – dzied labi, teksti, cik nu varēja saprast, jo daļu dziesmu noblieza lietuviski, ari interesanti… būs labi 🙂

Līdz nākamajam interešu subjektam – Sinead O’Connor – tika nobalsots, ka ar visu bariņu jāaizklumzā līdz telšu/auto pilsētiņai uzcept desiņas… viss kārtībā, kā jau festivāla gaisotnei piedienas, tas ari bez steigas tiek izdarīts. Atgriežamies, faktiski, tieši laikā uz O’Connoras jaunkundzes (jebšu kundzes) uzstāšanos, iefiltrējamies pietiekami dziļi, lai kaut ko varam redzēt (ieraugam kādus pazīstamus cilvēkus vēl tuvāk – taču, kurš pirmais brauc, stāv tuvāk skatuvei 🙂 ). Kopumā bija labi – dziesmas pārsvarā bija minorīgas un palēnas, daudz dažādu problēmu bijušas aktuālas māksliniecei, kā var no vārdiem noprast, bet man patika. Visu laiku gan viņa riktēja apskaņotājus, kas nekā nevarēja saregulēt viņai monitoru un ko nu tur vēl regulē – tas varbūt daļēji bija iemesls, kādēļ, par spīti aplausiem, otru reizi vairs neparādījās 🙂 Lai gan, godīgi sakot, publika nebija baigā sajūsmā – zināja un ar spiedzieniem uzņēma tikai divas top dziesmas (Nothing Compares To You un Thank You For Hearing Me), tad nu ko var gribēt… Kopumā dziedāja daudz senas dziesmas – piemēram, no 1990.gada albuma Black Boys On Mopeds, tad I Am Stretched On Your Grave, un citas…

Tieši viņas koncerta laikā radās sajūta, ka daļa apmeklētāju īsti nezina, uz ko ir atnākuši, un nezina, ko sagaidīt no šīs dziedātājas. Diezgan daudz apkārt bija cilvēku, kas pastāvēja un aizgāja, vēl viena daļa grozījās un pļāpāja savā starpā, otra daļa darbojās ar mobilajiem un kārtoja kādas tamlīdzīgas lietas, vai ari vicinājās rokām ar/bez alus glāzēm, lai savstarpēji atrastos ar saviem draugiem un tādā garā… Man tomēr liekas, ka koncertā būtu vairāk jāklausās, ko mākslienieks cenšas un grib mums pateikt, jo lielākā daļa (tā vismaz vajadzētu būt) dziesmu ir kāds stāsts, kādas emocijas vai sajūtas, kuras viņš grib nodot tālāk. Protams, ir jau ari izklaides stils, kur ir dziesmas ne par ko, taču šis nu nebija tas gadījums.

Uzreiz pēc O’Connoras visa masa plūda uz Moby. Jau iesākums bija grandiozs – vijoles iespēle baltos prožektoru staros – spalva uzreiz bija gaisā 😀 Nē, bet ja nopietnāk, Moby uzstāšanās nepārprotami bija vakara nagla. Un koncerts tiešām bija grandiozs – katra dziesma kā hits un džeks ar savu n-reizes atkārtoto ‘thankyou, thankyou, thankyou, thankyou’ pēc katras dziesmas radīja ļoti tādu cilvēcīgu iespaidu 🙂 Es pat nezinu, ko lai daudz saka – šis ‘uzvedums’ pagāja vienā elpas vilcienā, lēkājot līdzi gandrīz katrai dziesmai. Vienīgais novērojums – Moby ir normāls palaidnis, uz skatuves bija viņš, bundzinieks un 4 meitenes 😀 bet tā jau ari vajag – kas gan ir dzīve bez sieviešu smaida 😉

labi, viss… dodos uz jūru… 😀

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

Queen šo gabalu ierakstījis 1975.gada albumā ‘A Night at the Opera’. Gabals ir dzirdēts jau sen (kāds brīnums, ne 🙂 ) un daudzkārt, bet tikai svētdien, kad Dons ar ‘kori’ to dziedāja Koru karos, tā pa īstam ieklausījos vārdos. Ieklausījos un secināju, ka tveru katru vārdu ar ļoti lielu interesi, iztēlei zīmējot ainas, kuras tiek izdziedātas…

Neparastā kontrastu krāsainība mūzikā un teatrāli saspīlētais stāsts tā aizrāva, ka gribēju papētīt, no kurienes šis gabals un kas ar to gribēts pateikt. Iespējams, ka ne viens vien šo taku izstaigājis jau pirms manis, taču atklāju interesantas lietas – vismaz sev interesantas.

Tātad gabals radīts (ierakstīts) 1975. gadā, vairāk kā 30 gadus atpakaļ, kad Fredijs piedāvājis sākotnējo tēmu grupai un producentam. Lai ari lielākā daļa albuma dziesmu tika radītas kopīgi studijā, šī dziesma ir gandrīz tikai Merkurija paša ‘roku darbs’… turklāt ari lielu daļu teksta, piemēram, pašu ievadu dzied viens pats – dzirdamais koris ir daudzreiz pārskaņots viens pats Fredijs, lai ari klipā (piem., zemāk) redzami visi dalībnieki kustinām muti! Interesanti, ne… 🙂

Vēl interesantāks ir jautājums – par ko šī dziesma ir? Patiesā atbilde netiek atklāta, pat ja to kāds zina. Faktiski grupas dalībnieki un tā laika apkārtējie darboņi, šķiet, zina gan, bet, aizbildinoties ar cieņu pret personīgo, ko autors ieliek mūzikā, neviens to neatklāj. Ir, protams, dažādas versijas, sākot no Merkurija paša psiholoģiskajām traumām vai Merkurija vēlmi šķirties no savas dzīvesbiedres Marijas Austinas (uz ko norādot frāzes ‘Mama Mia let me go’), jo tajā periodā parādījās pirmās attiecības ar vīriešiem, vai vienkārši – operas parodija ar teatrāliem efektiem, dramatisku mūziku un sižetu…

Lai vai kā ar sižetu un apslēpto jēgu un nozīmi, gabals spēcīgs un vēl aizvien interesants. Kaut nu katram māksliniekam izdotos radīt kaut vienu līdzīgu dziesmu. Pat ja uz pusi tik spēcīgu, būtu labi… 😉

p.s. ak jā, ir versija, ka gabals radīšanu ietekmējis 10cc ar savu Une Nuit A Paris (vai One Night In Paris), taču šo man neizdevās atrast un noklausīties.

p.p.s. šeit ari teksts, lai ir pie rokas 🙂

Is this the real life-
Is this just fantasy-
Caught in a landslide-
No escape from reality-
Open your eyes
Look up to the skies and see-
Im just a poor boy,i need no sympathy-
Because Im easy come,easy go,
A little high,little low,
Anyway the wind blows,doesnt really matter to me,
To me

Mama,just killed a man,
Put a gun against his head,
Pulled my trigger,now hes dead,
Mama,life had just begun,
But now Ive gone and thrown it all away-
Mama ooo,
Didnt mean to make you cry-
If Im not back again this time tomorrow-
Carry on,carry on,as if nothing really matters-

Too late,my time has come,
Sends shivers down my spine-
Bodys aching all the time,
Goodbye everybody-Ive got to go-
Gotta leave you all behind and face the truth-
Mama ooo- (any way the wind blows)
I dont want to die,
I sometimes wish Id never been born at all-

I see a little silhouetto of a man,
Scaramouche,scaramouche will you do the fandango-
Thunderbolt and lightning-very very frightening me-
Galileo,galileo,
Galileo galileo
Galileo figaro-magnifico-
But Im just a poor boy and nobody loves me-
Hes just a poor boy from a poor family-
Spare him his life from this monstrosity-
Easy come easy go-,will you let me go-
Bismillah! no-,we will not let you go-let him go-
Bismillah! we will not let you go-let him go
Bismillah! we will not let you go-let me go
Will not let you go-let me go
Will not let you go let me go
No,no,no,no,no,no,no-
Mama mia,mama mia,mama mia let me go-
Beelzebub has a devil put aside for me,for me,for me-

So you think you can stone me and spit in my eye-
So you think you can love me and leave me to die-
Oh baby-cant do this to me baby-
Just gotta get out-just gotta get right outta here-

Nothing really matters,
Anyone can see,
Nothing really matters-,nothing really matters to me,

Any way the wind blows….

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)