Soccer Cupcake

Labrīt!

Interesanti – ja no rīta izbrauc ar velo, tad vakarā ir daudz laika citām blēņām. Piemēram, skatīties futbolu 😀 Bet ja nopietnāk, tad ir kaudze citu darīšanu ari…

Pašlaik studēju vienu grāmatu, kura saucas ‘The end of overeating’. Viens vīrs klāsta, ar atsaucēm uz dažādiem pētījumiem, kas tad īsti ir tas spēks, kas burtiski LIEK ēst un ēst, un ēst. Izrādās, ka zināmās proporcijās esoši tauki, sāls un cukurs iedarbojas uz smadzenēm līdzīgi kā narkotikas, radot zināma veida atkarību. Un tad cilvēkam ir ārkārtīgi grūti nomākt dziņu pēc konkrētā ēdiena, kurš ir iesakņojies gandrīz beznosacījuma refleksa līmenī…

Diezgan interesanti, jo tas nozīmē, ka savā ziņā pārtikas ražotāji, faktiski, līdzīgi kā tiek apvainoti farmācijas giganti, rada ēdienu, kuru cilvēkam nemaz nevajag, taču ar viltīgiem un, cerams, neapzinātiem paņēmieniem liek tomēr gribēt un pirkt. Turklāt šī tauku, cukura un sāls kombinācija ari nekā nebūtu klasificējama kā veselīga uztura iezīme. Pavisam agresīvi izsakoties, varētu to pat nosaukt par lēnas iedarbības indi 😉

Nu ko, viena vakara secinājumam nav slikti… eju skatīties futbolu. Uzliku uz neizšķirtu… 🙂

p.s. bilde no http://www.australia2018-2022.com.au/williamsor

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

Vai nav tā, ka darbojoties diena paiet ātri, taču atskatoties atpakaļ liekas gara? Man tā šodien izdevās. No rīta – Cēsis, velo braukšana, vakarā atpakaļ uz Rīgu un tomēr piespiedu sevi aizripināties līdz salsas tusam. Rezumē – baigi feini. Izkustināju ne vien kājas uz cirkulārām darbībām, bet vakarā izkustināju ari pārējos ķermeņa apgabalus.

Ja runājam par velo – tad šis bija pirmais šajā sezonā. Treniņi sezonas sākumā iesākās it sparīgi, vismaz reizi nedēļā pa 20-30 km, kas būtu tīri pieklājīgi. Taču tad pirmie divi posmi izpalika kalendāra pārklāšanās dēļ ar citiem pasākumiem, turklāt ari ar treniņiem pajuka… šonedēļ gan minimālo programmu izpildīju – pa kādi 15-20 km divas dienas noripināju. Rezultāts loģisks – iebraucu 600 punktos. Nu – diezgan čābīgi, bet pirmajai reizei minimums izpildīts 😉

ak tā – smieklīgi nolistiepos garšļaukus otrajā dzeršanas punktā 😀 cēli pastiepis roku pēc krūzītes, piebremzēju… izrādās, cēlu labo roku, bremzēju ar kreiso (priekšējais ritens) – pēc sekundes desmitdaļas jau redzu tuvojamies zemi un štukoju, kādu kūleni mest. Beigās dabūju pats ar savu velosipēdu pa galvu – uzreiz ievērtēju ķiveres nozīmi – tad jau biju kājās, viens skatītājs mani jau uzstutēja uz ričuka un aiziet tālāk… a ko, ekšnam jābūt, vai ne? 😀

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

Labrīt!

Kā jau plānots, šorīt 5.10 izvēlos no gultas un 5.23 jau sāku spaidīt velo pedāļus. Iesākumā biju ieplānojis tādu mazo vieglo minienu, lai nesaforsētu pēc svētdienas sacensībām, taču, liekas, pietiekami laiciņš jau pagājis un pašsajūta nelikās nemaz vāja. Rezultātā uzminu kā normālā standarta ekspress treniņā.

Lai kāds nekļūtu neapmierināts par teksta (ne)atbilstību virsrakstam, tad tagad par svētdienu. Tātad – Kuldīgā notika jau 4. šāgada posms SEB MTB maratonā. Posms tā nekas – ~41km, bet trase dēvēta par ātru. Citiem vārdiem – gludāka un mazāk pa takām, meža ceļiem. Tā ari izrādījās, jo, šķērsojot finiša līniju, hronometrs tika apstādināts zem 2 stundām, un pāris, jau pamatskolas kursā apgūtu, matemātisku darbību rezultāts apstiprina šo hipotēzi – vidējais ātrums augstāks kā jebkurā no iepriekšējiem posmiem.

Priecē ari rezultāts punktu izteiksmē pirmo reizi virs 700 punktiem! (ilustrācijai – pirmais posms pat zem 600, nākamie divi virs 600, bet nedaudz) 🙂 Protams, nedaudz var oponēt, ka šoreiz iekš 700 punktiem iebrauca daudz vairāk braucēju, kā smagākos posmos, un – zināma loģika tur tiešām ir, bet fakts jebkurā gadījumā priecē un rosina mīt tos pedāļus aktīvāk ari treniņos. Kā ari zināmā mērā norāda, ka treniņu metodika (cik nu to tā var dēvēt tik lepnā vārdā 🙂 ) gluži nepareiza vis nav.

Pašā trasē subjektīvās sajūtas nebija sliktas. Šoreiz biju iegādājis apelsīngaršīgu pulverīti, ko piešķaidīt pie mangaļa dzeramā pudelē, kā ari citā ritmā trasē likvidēju kabatas saturu. Šoreiz tie bija parastie Selga cepumi – tīri ērti, faktiski. Pirms tam lietoju vafeles, bet ar tām lielāka ķēpa, un kaut kā tie cepumi iepatikās labāk 😉

Jāatzīst gan, ka trases vidū uznāca tāds neliels panīkums vienā brīdī, bet tad izdarīju svarīgu izvēli – apdzina mani divi maigā dzimuma pārstāvji (pārstāves), un kaut kā tas man… neiepatikās – tad nu saņēmos un sāku štepselēt aktīvāk, lai vismaz neatpaliktu no viņām. Viena tomēr beigās kaut kur aizlaidās, bet otra – pat nezinu, laikam palika aiz manas platās muguras 😀 Un vēl viens motivators uzradās diezgan apaļīga džeka paskatā ar čīkstošu pakaļejo riteni – kaut kādā ceļa posmā šis, kā dziesmā par plīša lācīti ar skaidām teikts, dikten ‘cildīgs’ paspērās man garām, čirkstinot sava kaujas aparāta pakaļējo ratu, un nedaudz sakaitināja mani. Tad nu mēs tur ik pa brīdim mainījāmies, tad es šo pamanījos nodzīt, tad šis mani. Bet rezultātā ari šo keksu kaut kādā brīdī palaidu ārpus vizuālās kontroles robežām, tā ka pat nezinu vai finišēja viņš pirms vai pēc manis. Un nejūtos ari slikti – jo varu savā lepnībā (kas gan dažos literatūras avots uzskaitīts kā grēks 😀 ) laimīgs domāt, ka gan jau es biju ātrāks 😀

tā lūk. tādi piedzīvojumi šitik tālu 😉

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)