Varadero paliekam vēl vienu dienu, tikai gribam pārvākties uz citu hoteli. Rītu pēc brokastīm gan pavadām pludmalē, ja reiz ir kūrorts, tad ir. Pludmale, jāsaka kā ir – uz visām 5 zvaigznēm. Pirms izvākties, ejam izlūkos uz blakus viesnīcām. Uz centra pusi atrodam vienu, bet nevar parādīt istabas, tad nu nolemjam izmēģināt to pašu Kawama.

Tur savukārt citi piedzīvojumi – ļoti interesanti jautājumu vai ir brīva vieta uztver recepcija. Izrādās, kaut kas nav tik vienkārši, kā varētu likties. Meitene pati nevar ne rezervēt, ne pateikt, vai ir brīvas vietas, tāpēc tiekam sūtīti augšā pie Joela, komercvadoņa. Iztusējam augšā pa pieņemamo telpu, gaidot Joelu, kura kabinets slēgts. Zīmīgas skaņas nāk no labierīcību puses, bet džeks pats nerādās. Tā pavadījuši kādas minūtes 10, dodamies atpakaļ pie recepcijas. Meitene ņemas kaut ko pa telefonu un smaidīgi deklarē, ka nu noteikti Joels būšot, lai tik ejam atpakaļ. Tiešām Joels kā dzīvs sēž kabinetā. Uz jautājumu par brīvām istabām sariktē neizpratnes pilnu seju, jo istabas tiešām esot. Tad nu sarunājam divas istabas un dodamies atpakaļ.

Kad ievācamies – baigi feini. Istaba ir vissolīdākā visā ceļojuma laikā, pieticīgi runājot. Ari pats hotelis ir citas klases, tas jūtams ik uz katra soļa. Pēc ievākšanās atkal izmantojam pludmales pakalpojumus, līdz sākas lietus. Kā jau septembra beigas, tuvojas lietus sezona, un ceļojuma otrajā daļā gandrīz katru dienu vairāk vai mazāk, bet uzlīst lietus. Pie naudas maiņas kabīnes sastapta dāmīte žēlojas, ka oktobris vispār esot vāks – ar lietussargu vien jāstaigā. Diez ko kubieši teiktu par mūsu dubļaino rudeni… 😀

Kādu brīdi paklaiņojam ari pa plašo teritoriju, izrādās ir ari ‘lētais’ sektors, kurā ēkas vairāk līdzinās kojām… Tā ka atkal velkas uz lietu, līdz vakariņām ļoti mietpilsoniski – iegrimstam satelīta TV piedāvājumā.

Rezumējums par Varadero – intereses un kontrasta pēc bija jāaizbrauc, bet ja ir vēlme aplūkot Kubu pašu, tad tā nav īstā vieta. Neko jaunu gan nepateicu, bet tā nu tur ir. Kūrorts kā jau kūrorts.

Adrese:
Club Kawama
Primera Avenida y Calle 1,
Varadero,
Mantanzas, Cuba.
Tel: (53 45) 61 4416-20 Fax: (53 45) 66 7334, 66 7254
e-mail: reserva@kawama.gca.tur.cu, comercia@kawama@gca.tur.cu

.

Nu ja, un šis tiem, kuriem ir interese par dvakojošām, nedaudz noplukušām istabām un žurkām kondicionierī:

Villa Tortuga
Calle 9 e/ Bulevar y Ave.
Kawama. Matanzas. Cuba

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

No rīta paēdam brokastis un trīs vārdus papļāpājam ar Normu, tad jau jāstartē uz autoostu. Pa ceļam čemodāns nodemonstrē savu atlikušo izturību – notrūkst ari gala rokturis, kā vienīgo kareivi atstājot sāna rokturi 🙂 Tad vēl uzrodas vīri, kas piedāvā vest particular – esot riktīgi laba mašīna, liels bagāžnieks, komforts un tā tālāk. Tā kā džeki autobusa cenas zina, tad par cenu ari sauc summu, kas ir nedaudz, bet zemāka par autobusu. Kad apskatām auto – VW Jetta, tas nozīmē, ka trijiem jāsēž aizmugurē uz 2 stundām… nu, pārāk vilinoši neizklausās. Tad atklājas ari tas, ka cena tomēr ir nedaudz lielāka. Ar cenām vispār ir jāuzmanās, nepieciešams konkrēti saprast, kas un cik maksā, lai nerastos pārpratumi – kā mums bija ar stundas izcenojumu nevis par braucienu, vai ari šis gadījums. Mēģinājām nokaulēt, viens no bariņa tā kā piekrīt, bet šoferis tad sāka spriedelēt, ka viņam kādu dzērienu vajadzēšot vai ko tādu… attiecīgi izlemjam doties ar autobusu.

Kā papildus faktors iedarbojas kaut kur dzirdēta doma, ka Varadero ir kā kūrortu zona, kurā nemaz cilvēki parastie netiekot iekšā. Kamēr tā apspriežamies, tamēr jau uzrodas polismeņi, kuri sāk interesēties par mūsu šoferīšiem 🙂

Varadero ierodamies bez iepriekšējām rezervācijām, jo legālu casu tur it kā neesot, savukārt par viesnīcām aizpildījumu ne-sezonā īpaši neiespringstam. Iebraucot tiek piedāvāts serviss – par mazām naudiņām aizvedīšot uz kurieni vajadzīgs. Tā kā nav īsti skaidrs, uz kurieni gribam, tad iesākumā kaut kāpēc piekrītam doties uz casu… tad tomēr pārdomājam un tiekam izsēdināti pie 3 zvaigžņu viesnīcas. It kā neesam pārāk izvēlīgi, taču pēc apskates saprotam, ka šiten palikšanas nebūs.

Lai neblandītos uz dullo, mēģinām atrast internetu, lai pēc redzes atmiņas uzmeklētu vēl Latvijā noskatīto variantu. Interneta meklēšana izvēršas par atsevišķu stāstu – zosu gājienā dodamies cauri pus pilsētai, turklāt es – ar čemodānu pa priekšu, jo tas ir vienīgais veids, kā to kustināt uz ritenīšiem. Savukārt ņemt aiz roktura – aizdomas, ka notrūks ari tas nepamet, un man noteikti negribas tad to staipīt pat nezin kādā veidā 😉 Internets, izrādās, nav nekur. Gar ceļmalu gan ir dažādas būdiņas, kuras lepni grezno uzraksti – Interneto, Telefonico, bet efekta nekāda, tikai kaut kādas bābiņas saldējas kondiškas vējos.

Tad nu izmantojam pēdējo opciju – apturam pajūgu, kurš par samērā lielu cenu aizvizina uz hoteli, kurš atbilst nosaukumam, kurš izzvejots no atmiņas labirintiem – Kawama. Izskatās labi, pat pārāk labi – pilns ar cilvēkiem, izskatās pēc kaut kāda salidojuma vai kā cita, jo tautas, ka ne apgriezties. Rezultātā apmetamies blakus viesnīcā – Tortuga. Puslīdz pieņemams, all-inclusive, istabas nedaudz ož, bet ceram izvēdināt.

Tiklīdz ievācamies, sākas lietus, tāpēc iestūrējam vietējā bārā un trekterējam kokteiļus. Tur dod ari apceptus sendvičus ar desu, tā ka iztikt var. Tā ari paliek galvenā nodarbē līdz pat vakariņām, pēc kurām uzrodas viena kompānija no Maskavas, ar kuru nedaudz ietusējam.

Par krieviņiem runājot… viens no viņiem tāds filosofs, rodas iespaids, ka atvaļināts drošībnieks, viena bojevaja kundzīte, izstiepj no ēstuves plastmasas šķīvi ar ēdamo priekš uzkožamajiem, deklarējot – par visu tāpat jau ir samaksāts. Otra kundzīte mierīgāka, kā ari ir vēl viens jaunāks džeks. Šamējie dikti satraucas, kad kaut ko latviski sākam runāt – davai runāt pa našemu, citādi, ka mēs viņus neaprunājot – kāds psihologs ievērtētu, ka šiem ir mazvērtības komplekss vai kas tamlīdzīgs. Jebšu vienkārši egoisms. Bet tas jau nekas jauns, vai ne 😉

Nākamais – atvaļinātais džeks izbīda teoriju, ka nesaprotot baltiešu negatīvo attieksmi. Redz, viņi taču ļaujot mums dzīvot, precīzāk – ‘dod mums dzīvot’, jo, saproties, varētu taču ari neļaut. Bet mēs tādi nepateicīgi, gruzījoties. Man ienāca prātā doma – diez ko tas džeks teiktu par manu atļauju, ka viņš tagad drīkst lietot to naudiņu, kas atrodas viņa paša makā? Bet lai neieslīgtu bezjēdzīgā dialogā, nemaz nesaku. Tobish – šie mums ‘dod’, kas, manuprāt, ir mūsu defoltā, bet šeit ari ir tā fundamentālā atšķirība uzskatos.

Skatāmies vakara uzvedumu – pilnīgi tizls jautājumu atbilžu vakars. Ejam gulēt.

Parasti diena ar iešanu gulēt ari beidzas, taču šoreiz ir nedaudz citādi – kaut kas istabā sāk grabināties (ja atceraties – vēl joprojām līst lietus, un tā no sirds), pēc īsas sarunas, kurā saprotam, ka neviens no gultā guļošajiem nerada šo troksni, ieslēdzam gaismu un viss skaidrs – skaņas avots ir gaisa kondicionierī. Vienīgi, nebūt nav mehāniskas dabas, bet gan bioloģiskas, turklāt ar asti. Nu, citiem vārdiem – žurka tusē pa kondicionieri 😀

Recepcijā īpaši izbrīnīta meitene nebija un ierāda mums istabu citā korpusā. Smaciņa tā pati, tikai žurku nav. Vismaz pagaidām 🙂

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: +1 (from 1 vote)