Ir jau 1.jūlijs… citiem vārdiem, puse no 2010. ir aizžvīkstējusi vēstures mēslainē. Labi, mēslainē droši vien būtu pārāk skarbi teikts.. bet no otras puses – kas tad tik būtisks būtu sadarīts, lai, piemēram, pat ne pēc pārsimts, bet tik pēc pārdesmit gadiem paveroties atpakaļ, varētu uzklapēt sev uz pleca – malacis, tas nu tiešām bija ievērības cienīgi?

Tajā pašā laikā, ari Buda, izprovējis padzīvoties pa mežiem, pārtiekot no pāris zīlēm dienā, atgriezās ar secinājumu, ka vērtība ir mērenībā. Tādā aspektā pie pavērta loga (lasi – svaiga gaisa) klausīties labu mūziku ar kūpošu tējas krūzi rokā nav nemaz tik slikti Taču tā varbūt ir viegli iestigt savā mazajā dzīvītē un domās sevi celt uz pjedestāla – da es tik, da man tik… Lai ari tas skaitās grēks, faktiski, visās filozofijās un reliģijās, ja tā godīgi – šāda tieksme piemīt, manuprāt, ik katram no mums… daži tik to neapzinās

Nu skaisti. Laikam būs jāripina pamazām uz miega valstību, rīt kā nekā pāris darbi jāsadara. Viens no tiem – izbraukt ar ričuku pirms stāšanās pie virpas

Nav ne jausmas, kāpēc kādam tas – suns ātrāks par putnu vai otrādi – varētu būt svarīgi, taču šodien to izdevās noskaidrot. Ja kādam vēl gribas to izmēģināt, varu ieteikt elementāru metodi. Nepieciešamais ekipējums – bez putna un suņa, protams – ir tikai velosipēds.

Pārējais notiek pats par sevi – iesākumā ir jādzenas pakaļ putnam (konkrētajā gadîjumā tas bija kaut kas līdzīgs cielavai). Redzot, ka putnu noķert neizdodas, secinājums viens – vajag trenēties niknāk.

Savukārt aiz nākamā līkuma pietiek tik nopriecāties, ka pie netālās mājas rejošais suns – Rekša radinieks jeb, latviski sakot, “vilks” – ir aiz žoga, lai nākamajā mirklī jau būtu jādomā par stratēģiju, kā tikt mājā veselām biksēm, jo suns pēc maza ieskrējiena un slaida lēciena jau ir žoga šitajā pusā

Kā noprotams no mana tīri feinā garastāvokļa, testa otra daļa beidzās tīri patīkami – mežonīgi bļaustoties un sparīgi minot pedāļus, rezultāts nav slikts – suns paliek aiz muguras, rijot ceļa putekļus. Bite the dust, tā teikt

Tad nu, nav pat jāpielieto nekādas īpašās loģiskās funkcijas, lai rezumētu, ka suns ir gaužām lēns radījums. Ja salīdzina ar mani uz velo un cielav-veidīgajiem putniem

Labrīt!

Cilvēkiem reizēm ir raksturīgi kādas lietas pārspīlēt. Man, piemēram, pa reizei izdodas pārspīlēt savu varēšanu attiecībā uz kādām lietām vai pasākumiem. Tai skaitā fizisko varēšanu, piemēram, noskriet 10km. Biju iecerējis pirmdienas vakarā treniņa nolūkā (grasos Nordea maratonā pieveikt pusmaratonu) norikšot 10km. Atradu feinu stadionu – mīkstāks segums kā asfalts, apļi standarta, tā ka viegli saprast cik vēl tālu līdz laimīgajām beigām – un sāku skriet.

Prāta, lai neuzņemtu baigo tempu, pietika. Tā kā biju nobruņojies ar pulsometru, tas nebija īpaši grūti. Tomēr, kā nācās secināt, baigo tempu nemaz ari nebūtu varējis ilgi izvilkt. Lai ari biju šad tad ar velo pabraukājies un baseinā plunčājies, tomēr skriešanas muskuļi strādā citādāk un slodzes sadalījums ir pavisam atšķirīgs (tas gan nebija man nekāds jaunums). Viss būtu feini, taču pie pašām 5km beigām sāku just pazīstamas sajūtas ‘kvadricepsos’ (ellē ratā, nezinu kā to latviski sauc…), un pilnīgi biju sajūsma par savu saprātīgumu strauji samazināt distanci no 10km uz 5km un treniņu beigt

Tomēr galvenā lieta, par ko priecājos, – biju atkal skriet vakar (trešdien), nolēmu neforsēt un noskriet tos pašus 5km, ja būs draņķīga pašsajūta, tad – 3km. Rezultātā noskrēju 6km… Sajūtas feinas, pulss atbilstošs, temps tāds, lai varētu, nedaudz iespringstot, mēģināt 20km norikšot ~2h robežās. Nav jau nekas izcils, teiksiet, normāli veči bliež maratonu 2 stundās – taisnība jau ir, bet kā jau teicu – nevajag pārsteigties

p.s. ak jā, šorīt pašsajūta ir labāka kā otrdienas rītā. Tas nozīmē, ka 5dien skriešu atkal. Jāmēģina 7..

Labrīt šovakar!

Pāris dienas jau priecājos par interesantu – man interesantu – mūzikas kanālu. Saucas Nat Geo Music, kā daži attapīgākie no virsraksta būs nopratuši. Mūzika tāda feina un lustīga, mazāk redzēta/dzirdēta globālajās rotācijās, tai skaitā no dažādiem reģioniem. Savukārt pa vidam iepinas dažādi sižetiņi Nat Geo stilā.

Interesanti, tas viņu mārketinga projekts auditorijas paplašināšanai, tā teikt ar interesanto par noderīgo (attiecībā uz mūzikas mīļotājiem), jebšu [(atcerējos par vārda jebšu lietošanu ] vai kā citādi…

Baigi sasmējos par šito reklāmu – labais smiekliņš pāri palikušajam sini-minim

Labrīt!

Nupat atklāju, ka labu laiku neesmu klausījies Busuļa Kino. Acīmredzot, labi ka tā – jo tagad atkal klausos un priecājos

Bet tā tas ir, tāpat kā sunim vai bērnam noņem mantiņu uz kādu brīdi, tad iedod atpakaļ, un viss prieks atpakaļ, gandrīz kā jauna mantiņa būtu nopirkta ;D

Labrīt!

Šī diena atnesa man īpatnēju zinību, nosauksim to tā. Bet viss iesākās pavisam neuzkrītoši. Tā kā kāds ir izplatījis nelietīgas baumas, ka es pārzinu ekseli gaužām labi, tad nu uzpeldēja šodien viens somu kolēga, lai izpalīdzot un nedaudz ieriktējot šamo ekseļa burvestībās, tādejādi atpestījot no mokoša roku darba. Nu ko, sāku šim ari mācīt, kas ir ‘vlookup’ – elementāri, vai ne… bet te tev nu bija. Rakstām viņa atstieptajā digitālajā ierīcē (dēvētā ari par datoru, kasti, kompjūteru, portatīvo, laptopu vai vēl nez kā) formulu, bet – lika pagaidīt! – rāda tur nez kādu erroru somu mēlē.

Jaunais cilvēks jau sāka satraukāties, ka šitā fīča viņam nemaz nav instalēta, kad iedomājos notestēt, vai parastais ‘sum’ darbojas. Izrādās – ari ne… Nu, pirms formatēt cieto vai vismaz pārinstalēt ekseli, izlēmu pārbaudīt, kā pats ekselis raksta ‘sum’ (nu, ja nospiez to glīto summas podziņu, tad viņš tādu pakalpojumu izpilda, bez maksas turklāt). Izrādās pavisam elementāri – somu ekselis ‘sum’ vietā grib redzēt ‘summa’. Nu, taču loģiski, vai ne?!

Nākamais solis jau bija tradicionāls – google un voila, izrādās tulkotajos ekseļos vīri un sievas nav haltūrējuši, bet ir satulkojuši ari visas formulas. Ka nav, ta nav kazai olas, tfu… piens. Lai gan olas ari viņa, kā zināms, īpaši daudz nedēj…

p.s. sīkāk var parakāties šiten: http://dolf.trieschnigg.nl/excel/excel.html

p.p.s. neesmu ne reizi darbinājis latviskoto ekseli (domāju – par laimi), nez, tur ari viss ir pārcelts latvju mēlē? ja tā, gribu izteikt līdzjūtību

Ja, ātri izlasot virsraktu, rodas jautājums – wtf?? tad varu atbildēt, šodien riktīgi izplunčājos baseinā un vakarā saēdos must leib (ir tāda melnā maize igauņiem) ar upeņu ievārījumu… pats pabrīnījos, kā jau biju paspējis aizmirst, cik labi garšo upenes.

Šodien kā tāds pēcpusdienas prieks bija tēja, kuru kādas pēdējās nedēļas esmu pasācis termosā stiept līdzi uz darbu. Grūti pat izstāstīt – kāpēc, bet kaut kāds moments tajā visā pasākumā ir baigi pozitīvs.. feina zaļā vai baltā tēja, salīdzinoši vēl karsta, sniedz pavisam citādu un daudz atsvaidzinošāku efektu, kā visādas kafijas vai tamlīdzīgi padzērieni kopā paņemti..

Kādu laiciņu, vislabākajās reklāmas nozares tradīcijās, Viva la salsa deklarē, ka tuvojas ‘The biggest project of Viva la salsa’ Beidzot ir ari tuvāka informācija un, manuprāt, doma tiešām ir laba. Tātad – Rīgā tiek veidots Salsas klubs, bet klubs visplašākajā vārda nozīmē. Vismaz tā var noprast no pieejamās informācijas.

Tātad, tiek mērķēts uz lielām platībām (bez kolonnām pa vidu), uz lielu dažādību un elastību – telpas piemērojamas gan salsas apgūšanai un deju vakariem, gan dažādiem kustību un deju treniņiem, paredzas lielie spoguļi, pat gaisa kondicionieri, kas aktīvu kustību un liela bara apstākļos ir svarīga štellīte, ari kafejnīca, kas godīgi sakot bjia lielākais Viva la salsa 7dienas vakaru tusiņa mīnuss daudzu skatījumā… Tāpat tiek solīti daudz un dažādi pasākumi. Gan ar ieejas maksu, bet – par labām lietām nav grūti ari ko nebūt samaksāt, vai ne

Kopumā sajūta ir pozitīva – grūtos laikos, vismaz pēc teorijas, pareizi ir iet uz vēl lielākām virsotnēm, nevis sačokuroties kā tādai rudens lapai un turpat ari izčākstēt, vai tāpat vien nīkuļot pa kaktiem

sīkāk var sameklēt šite un šite.