Tikai esot starp cilvēkiem var sajust, saprast, kas viņus interesē, par ko viņi domā un kā viņi domā. Reizēm pat dīvaini, cik ļoti dažādi tiek uztverti vieni un tie paši notikumi un lietas. Cik ļoti dažādas ir katra vēlmes, intereses, svarīgumi. Tomēr kopumā pamatiezīmes, šķiet, ir tik līdzīgas – katram ir vēlme, lai viņu ņem vērā, nevienam negribas sajusties liekam. Tas, droši vien ir normāli. Vai parasti. Vai pierasti… laikam viens no Maslova kunga apakšējiem slāņiem 🙂

Tādejādi gandrīz iznāk būt atkarīgam no citiem. Turklāt pa lielam tos citus ir baigi sarežģīti ietekmēt, īpaši attiecībā – lai es viņiem iepatiktos. Tad gandrīz ir jāmainās man, lai viņiem būtu pa prātam. Bet kāpēc lai es to darītu, ja man patīk būt tādam kāds es ‘ir’? Nu… – ja patīk. Ja nepatīk pašam, tad tā jau ir cita runa, jo iekšējā motivācija, manuprāt, ir pats labākais izmaiņām, pieņemot, ka dzīves jēga ir iet uz priekšu, attīstīties.

Savukārt tādā gadījumā svarīgi kļūst saprast, kas esmu tiešām es, kas – no citiem pieņemta ‘jābūtība’ …nu, ka labs ir tas un tas, savukārt slikts ir šis un tas tur… šeit laikam ir tikai viena recepte, ieklausīties pašam sevī, bet tas nav viegli. Reizēm tas ir kā ar atslēgām, kuras tumsā izvelc no kabatas un tad domā: „Šī ir īstā!”, tad izlem: „aha, ja reiz izvēlējos šo, tad īstenībā ir jāņem tā otra!”, un tā dažas reizes, līdz saputrojies galīgi un secini, ka slēdzenei vairs neder neviena, bet tad ar otro riņķi tomēr kāda izrādās īstā…

Tomēr šādām pārdomām ne vienmēr ir vieta un laiks ikdienas ritmā un kņadā. Ir tik feini ļaut, lai laiks un apkārtējie, skrien, rauj līdzi, tad nav tik sarežģīti. Tev pasaka priekšā, kas šodien ir svarīgs un ir jāizdara, kas svarīgs būs rīta un – dzīve sakārtota, pašam īpaši nepiepūloties. Turklāt slinkums cilvēkam ir TIK raksturīgs, ka vai nu. Un tas esot viens no progresa dzinuļiem… reizēm es mēģinu pastrīdēties, ka, manuprāt, progresu vairāk dzen cita tikpat cilvēcīga lieta – ziņkārība… lūk, paprovēšu šitā, kas tagad notiks… bet tagad, davai, šitā… oo… skaidrs, tā nevajag, bet tad labāk šādi… jo slinkums ir slinkums ari domāt un kustināt sevi izmaiņu virzienā.

Morāle? Hm… Neesmu baigais moralizētājs, bet ja nu tiešām nepieciešams – reizēm piestāt, padomāt, kas tiešām ir būtiski un svarīgi katram pašam. Un ka ar citiem ir kā ar bitēm, un turklāt tādām, kas medu lielākoties vāc tikai sev 😉