…nu ko, ārā sniegs līdz ausīm, tāpēc varam turpināt, kur apstājāmies 🙂

Tātad, dodoties mājup no restorāniņa, pa ceļam uzduramies ADIDAS veikalam. Intereses pēc ieceļojam iekšā palūkoties – rezultātā tiekam pie jaunas somas (uz pusi lētāka kā pie mums), jo ikdienā tomēr kāda soma noder, apkārt vazājoties.

Vakariņas vairs nav tālu, un tā ari ir – ari vakariņās porcijas lielas un ēdamie daudz, sākot no ceptām banānu šķēlītēm (kartupeļu vietā), gaļas līdz augļiem un rīsiem un vēl šādiem tādiem labumiem. Saimniece jau sāk tīri vai apvainojusies izskatīties, redzot, ka mēs netiekam galā, bet tad rodas spoža doma paņemt visu pārpalikumu brokastīm. Sabāžam katliņā un iestumjam ledusskapī.

Tā kā ir jau pavēls, Santiago de Cuba saimniekam izdomājam zvanīt nākamajā dienā. Tusēt vairs nevelk, ir tomēr sagurums uzkrājies… tikmēr uzpļāpājam ar otrā stāva saimnieku par dzīvi, kurš izvilcis ruma pudelīti piedāvā ari mums piedalīties 🙂 Stāsti interesanti – agrāk daudz bijis krievisks. Sākot no auto, beidzot ar filmām un dažādām precēm. Savukārt tagad gandrīz tā pat iet uz ķīnisko pusi – acīmredzot komunistiskā draudzība dara savu. Runājot par automašīnām, padomju auto un vecie amerikāņi ir apmēram puse uz pusi. Jauni auto ari redzas, bet salīdzinoši pamaz. Tā kā autoparks kopumā vecs, tad remontēšana ir aktuāla lieta, turklāt – vecos amerikāņus remontēt esot pat vieglāk kā padomju, jo padomju rezerves daļas ir reāls deficīts. Nu, šeit ir reāla biznesa iespēja, ja kādam mūsu krastā ir lielā vairumā žiguļu, moskviču detaļas.

Savukārt ar biznesu nav nemaz tik vienkārši. Viss pa lielam pieder Fidelam. Izņēmums ir šīs legālās Casas Particularis – tūristiem izīrējamās istabas, Paladares – ģimenes restorāniņi (gan nevienā, šķiet, nebijām) un vēl šā tā, pieļauju ari suvenīru ražotāji nav valsts bizness. Ja ir vēlme veidot kopuzņēmumu, tad opcija ir atdot 51% Fidelam, viņš ari ieliek savu pirmo direktoru un tad vari biznesu ripināt 😉

Parastiem strādājošiem algas nesen ir atlaistas no valsts noteiktajiem standartiem, jo iepriekš pat ārzemnieks savā uzņēmumā nevarēja maksāt, cik izdomāja, biedrs Fidels jau bija noteicis, cik saņem sētnieks un cik – direktors. Bet maksā nu reāli maz – 20-30 CUC ir vidējā alga. Turklāt vislabāk apmaksātie, diezgan loģiski, ir polismeņi un naudas inkasatori, kuriem turklāt vēl dodot ari graudā – gaļu vai ko citu, kā nu kuru mēnesi. Attiecīgi ari noziedzība, īpaši nopietnā, ir samērā zemā līmenī. Sīkumi – kabatzagļi un tamlīdzīgi pasākumi, protams, var gadīties.

Salīdzinājumam ar algām – gaļas kilograms maksā 10 CUC, nu, iznāk 2kg mēnesī. Ziepes – 2-3 CUC. Daļa pārtikas un citu preču ir iepērkama par lētākām naudiņām, kas tiek dota no valsts pret taloniem. Katru mēnesi ir noteikts apjoms, ko var iegādāt atkarībā no cilvēku skaita ģimenē. Sortiments pa laikam mainās, bet pārsvarā – cukurs, kafija, vista, ari ziepes u.c. Līdz ar to daļa ģimeņu pat praktizē šo to no lētās talonu pārtikas, piemēra, kafiju paši nemaz nelieto, bet uzreiz notirgo sekundārajā tirgū jau par tirgus cenām.

Tā kā pārtika deficīts, tad ļoti strikta kontrole pār lauksaimniekiem, lai šie nesadomātu savu lopiņu kotletēs pārstrādāt. Izrādās, ja noķer šādā nodarbē, var iesēsties uz 10-30 gadiem. Salīdzinājuma – ja cilvēku nomušī, tad līdz 5 gadi… attiecīgi, tiklīdz kaut kas nedo’ die’s notiek ar tavu ragulopu, tad pirmā doma ir bizot pie polismeņa un vietējā veterināra, lai šie apliecina, ka lops kaut kā netīšām pats galus atdevis, nevis saimnieka iejaukšanās rezultātā! Savukārt nododot lopiņu kautuvē – šie zemniekam iemaksā ~12 CUC. Tobiš tirgū viens kg gaļas! Vispār traki… 🙂

Par valdību īpaši neviens runāt neatvēzējas (visizteiktāk ārpus galvaspilsētas – tur vispār neviens neko nesaka), tomēr saimnieks pastāsta, ka Rauls patīkot labāk, jo Fidels esot kā ar klapītēm bijis – tikai revolūcija, komunisms utt. Rauls tomēr jau ir atļāvis DVD, datorus, vietējie nu drīkst viesnīcā padzīvot.
Īsumā parunājām ari par armiju – tā šiem obligāta, standartā 2 gadi. Ja ir augstākā izglītība – 1 gads. Bet īpaši traki neesot. Agrāka termiņš bijis pat ilgāks (taču cik – nevaru salasīt, uzpilējis kāds piliens uz pierakstiem un izplūdis :D)

Parunājām ari par rumiem. Šie viņiem tur pilns ka mudž – dažādu nosaukumu, turklāt katram ir pēc izturēšanas pakāpes dažādas versijas no baltajiem līdz pat tumši tumšajiem. Salīdzinājumam – alus tikai 2 šķirnes novērojās 🙂 Tumšie pēc garšas vairāk jau savelk uz konjaku, bet – gaumes jautājums. Ari cenas neko – sākot no 3.80 CUC par 0.7 Havan Club līdz pat 75CUC par kādiem tumšajiem niknajiem. Esot pieejami ari dikti lētie, prasu – krutka, šis saka – tipa jā, bet, kas pats labākais – valsts ražojums, nevis kreisais! 😀

Tā nu šī diena pavadīta, jāliek uz ausi, lai nākamā rītā vēl nedaudz pašeptētos pa pilsētu un tad jau planētu prom uz otru galu.

p.s. šeit adrese, kurā dzīvojām – māja viena, bet Casas divas, divi saimnieki, kopā laikam 4 istabas (2vietīgas). jebkuru no šiem iesaku pilnīgi droši – lokācija ļoti ērta, saimnieki dikti feini, ko vairāk vajag. Nu labi, cena varbūt nav pati zemākā visā pilsētā, bet – visu nevar gribēt 😉

CASA 1932
Luis Miguel
2 Habitaciones Climatizadas Con Bano Privado cada una
Campanario No.63 (ielas nosaukums), e/San Lazaro y Lagunas (starp Lazaro un Lagunas ielām)
Centro Habana, Cuba
(53-7) 863-6203; Cel: 05-2643858
casahabana@gmail.com
Alina y Vincente
Confort y seguridad, agua fria y caliente, aire acondicionado, servicios gastronomicos
Campanario 63, 2do. piso (2.stāvs), e/ San Lazaro y Lagunas
Centro Habana, Cuba
(537) 863 6257, Cel: 05 281 8591
alyvincente@yahoo.com.mx
VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

Par šo rakstu ir saņemti 4 komentāri

1.
Teica Sīkā:
25. Novembrī, 2008 gadā

un www.cuba-junky.com var arī aplūkot Luisa casu :)

2.
Teica desperado:
25. Novembrī, 2008 gadā

nu jā. tur pa lielam var sameklēt gandrīz da visu ko, kas interesē par Kubu.

3.
Teica desperado:
25. Novembrī, 2008 gadā

un ari visu ko sarunāt - sākot no casas rezevēšanas līdz citādām aktivitātēm.

4.
Teica Sīkā:
26. Novembrī, 2008 gadā

...un pat kofera satura sarakstiņš ir atrodams :D

Izsaki savu viedokli