tieši tā! 🙂 un tas labums, manuprāt, slēpjas svētdienai (gan ne katrai, protams) raksturīgajā mierā. Tā nu es sēžu pie kastītes (klabinu šito tekstiņu), visapkārt pilnīgs miers un klusums, kuru pārtrauc tik vien kā manu domu krustošanās ap vienu darba ekseli (nu jā… reizēm nākas pastrādāt ari brīvdienās – bet viss jau ir atkarīgs no paša attieksmes pret šādu uzstādījumu, un šobrīd – neiebilstu 😉 ) un tv, kurš fonā translē olimpiādes finālu basketbolā.

ekselis normāli kustas uz priekšu, krūzē kūp avenīga tēja, amīši met iekšā gandrīz pilnīgi visu, ko izmet, spāņi ari daudz neatpaliek (lai gan kādi 8-10 acīši starpā turas uz usīšu ātrajiem punktiem) un aiz loga pavisam piemēroti apmākusies debes – pilnīgi ideāls rīts šai svētdienai 😉

nu, labrīt!

vakar beidzot biju aizstaigājis līdz F.Cinemā, lai palūkotos trešo mūmiju. Pirmās divas man patikās. Nu, nav jau nekādas baigās mākslas virsotnes, tomēr tīri tāds feins tusiņš, jestri dialogi un komiski/cilvēcīgas varoņu izdarības, epizodes un grimases – vismaz tāds ir iespaids saglabājies atmiņu plauktiņos 🙂

Tomēr šamējais uzfilmētais gabals… nedaudz par daudz vienkāršots, paredzams un pārspīlēts šķita. Citiem vārdiem sakot – neisaku, īpaši jau par 4.15 gabalā (jā, jā, nupat jau bilets kino maksā 4 lati, vismaz brīvdienu vakaros…)!

labrīt!

kādu brīdi atpakaļ priecājos par Busuļa КИНО. Tad vēl pēc kāda brīža reklāmās saklausīju vēstījumu – ‘gatavojaties koncertiem’. Nu ko, skaidrs, ka gribās uz Busuļa koncertu – cd ir feina lieta, bet koncerts tomēr ir par pakāpi augstāka labuma lieta, vai ne… Nu lūk, kamēr iztaisīju no sevis aizņemtu tipiņu, kurš apkrāvies darbiem, nedarbiem un izklaidēm, tikmēr attapos kādā no jūlija pēdējām dienām, izdzirdot, ka Busulim divi koncerti – 1. un 2. augustā. Jēziņ!!! a man gan 1., gan 2. augusts ar pasākumiem, kurus faktiski nevar atlikt – 1.datumā sākas deju nometne, no kuras jaut tā 2. datumā jāizskrien uz sporta spēlēm. Lai vai kā, bet izlēmu – ja nu kas un pēkšņi vēl ir kādi bileti palikuši, dilles ar visiem deju nometnes vakara pasākumiem, jāiet uz koncertu. Tomēr kā par skādi (nu gan jau jāsaka – par laimi) atlikušas bija tieši 2 biļetes, katra 28 lati, zāles pretējos stūros… Uz tādu risinājumu roka nepacēlās.

Tagad redzu, ka viss notiek kā tam jānotiek, un Busuļa jaunskungam ir vēl 2 koncerti, šoreiz Dzintaru koncertzālē. Nu feini, ko citu lai saka 🙂 un vēl feināks ir fakts, ka man ir jau glīti izdrukātas 2 e-biļetes uz šamējo pasākumu 😀

Morāle – nestrebjam karstu, sekojam līdz aktuālajai informācijai (respektīvi, neesam strausi un nebāžam galvu informācijas tuksneša smiltīs), un ja ko tomēr izdzirdam, tad rīkojamies fiksi, ir ari citi gribētāj!

lai rudens miers pār jums šonak! pīs! 😉

labrīt! jebšu drīzāk – labvakar! 🙂

Ir pagājis gads un atkal, gluži kā pērn, gaisā sajūtu, saožu, saredzu un ar katru elpas vilcienu iesūcu sevī sajūtu, ka nupat, nupat vasara ir sasniegusi savu apogeju. Un lai ari, gluži kā norietoša dīva, ir saņēmusi visus spēkus vēl pēdējam uznācienam, kurā nodemonstrēt visu savu spēku, pieredzi, daili un krāšņumu, tomēr ari pati sajūt neizbēgamo ‘jaunās paaudzes’ – rudens – tuvošanos un tā nenovēršamo uzvaras gājienu. Gājienu, kurā rudens uz vella paraušanu izkrāsos lapas visdažādākajos toņos un nokrāsās, piestampās mežu ar sēņotājiem, piebirdinās pilnu zemi kastaņiem, ozolzīlēm un tām pašām krāsaino lapu kārtām, kurās tik labprāt rušinās gan bērni, gan ari gados vecāki tipiņi (tajā skaitā ari es 😀 )…

Protams, neiztik bez lietavām un drūmi drēgniem mijkrēšļiem, taču – kā jebkuram gadalaikam, arī rudenim ir sava pievilcība. Turklāt brīžiem man pat šķiet – ja sarindotu visu gadalaiku izcilākos mirkļus vienu pie otra, saulainās un krāsainās rudens dienas ar dzestri svaigo gaisu reāli varētu pretendēt un Grand Prix manā vērtējumā! nez… varbūt tāpēc, ka tādas dienas dēvē par atvasaru… 🙂

Labrīt!

Redz, gadījās man brīvdienās ar auto pavizināties. Kā jau gudrākam auto piedien, šamējais ar bija aprīkots ar ‘borta datoru’ (diez kāds būtu ‘ārpus-borta dators’? 🙂 ), kurš cita starpā māk rēķināt ari vēl nobraucamos km ar bākā esošo energošķidrumu.

Kā jau brīvdienās piedienas, plānošana tika veikta uz ātru roku galvā piemetot attālumus un sarēķinot vajadzīgo degvielas daudzumu, un kā jau brīvdienās – maršruts izrādījās tomēr garāks (pamatā gan pašu izklaidības dēļ nācās norullēt pāris papildus maršrutiņus 😀 ). Rezultātā nācās finglierēt – vai izdosies tik līdz benzīna tankam, jebšu būs jāpievienojas kājnieku pulciņam ar degvielas kanniņu rokā.

Rezumējot faktus, varu teikt, ka no brīža, kad auto sarēķinājis, ka tālāk ir ar mieru nobraukt 0km, šis spēj noripot vēl 30km, tā ka iekšējās rezerves vēl ir! Vairāk gan man negribas testēt, nez kā… 😉