Nu ko, saulīte silda tīri labi, lai arī jau oktobris. Laikam jau šī melnā pamatne ir no svara. Reāli man paveicies, ka ieraudzīju šo melno laukumiņu! Saulīte, svaigs gaiss, ko vien vēl var vairāk vēlēties…  ja nu vienīgi mazās laumiņas, kas pienes meža veltes pusdienās, vai strauta nāras, kas veldzētu karstajā saulē sakarsušo pieri… vai kaut vai Karlsons ar propelleri – nupat jau pārāk sāk karsēt, tiešām…

O… ir kontakts, sākšu vēl ticēt kādam no dieviem, šķiet, Karlsons ir atsūtīts – atsvaidzinoša gaisa plūsma uzradās un nu jau situācija ir tuva ideālam tik nogurdinošas darba dienas vidū…

Tā… paga, paga, ko tas Karlsons te iedomājas, tūlīt sūdzēšos visiem dieviem pēc kārtas un katram atsevišķi, nupat jau tas propellers viņam strādā ar pārāk lielu atsvaidzināšanas jaudu, būs kādus kloķus sajaucis, ķēms gatavais!!! Eu, nu paga, paga – KAS TAD TE NOTIEK, TU KO, GRIBI MANI NOGALĒĒĒĒĒĒĒ….!!!!!

Un aizrāva pretvējš mušu nafik no melnā kapota, spidometra bultiņai pārsniedzot atzīmi, virs kuras mirdzinājās maģiskais skaitlis ’30’…

 p.s. secinājumus varam izdarīt ātri vien – acīmredzot atmosfēras berzes spēks pat taisnvirziena pātrinātas kustības apstākļos ātri vien pārsniedz mušas kāju piesūceknīšu ‘sūcēj-jaudu’! 😀

Labrīt!

Nupat (svētdien) iegadījās noskatīties ‘astes daļu’ no ‘Dziedi ar zvaigzni’. Precīzāk – pēdējo priekšnesumu un izbalsošanu. Tieši izbalsošana, gluži kā slidena ietve pēc Jaunā gada svinībām, kurās baudīta viena glāze, tad otra, trešā (un aiziet jau n-tā pudele 😀 ) šampanieša, tādejādi padarot glumo virsmu vēl viltīgāku, atgrieza šova dalībniekus un skatītājus skarbajā realitātē.

Bez šaubām, konkrētajā pasākumā izbalsošana nenozīmē neko dzīvībai vai veselībai kaitīgu, ja nu vienīgi kāds no dalībniekiem vai skatītājiem ņem to visu pārāk tuvu pie sirds. Tomēr jebkurā gadījumā patīkami nav – tas labi redzams dalībnieku acīs, kad paliek divi pēdējie pāri uz skatuves pakāpieniem (vai trepes tā simboliski arī domātas, gan nezinu), no kuriem – viens būs lieks. Reizēm zaudējuma rūgtums izaužas uz āru pat pavisam verbāli, kā nenoturējās Anna Šteina, paziņojot, ka – jūs jau zināt, televīzija ir maza perfekta pasaulīte, kuri jūs (skatītāji) it nemaz neesat vajadzīgi! Kāds teiks – zaudētāja lāsti debesīs nekāpj! Protams! J Un tomēr – šis izteikums kūleņoja pa prāta labirintiem, negribēdams nogrimt aizmirstībā, līdz nācās to ‘izzvejot’ un aplūkot no abām pusēm. Un še tev, ātri vien sapratu, kādēļ.

Redz, šis izteikums, ‘sapārots’ ar nesen dzirdētu stāstu par iepriekšējā šova (‘Dejo ar zvaigzni’) uzvarētāju patieso noteikšanu, kurai bija ļoti attāls sakars ar žūrijas balsojumu, un kur nu vēl ar skatītāju balsojumiem, kā kāds naivi varētu iedomāties (ne par velti šie balsojumi tā arī nekad neieraudzīja dienasgaismu), parādīja visu nedaudz riebīgā un salkani merkantilā gaismā, teikšu kā ir. Respektīvi – kaut tik uz mirkli pieļaujot domu, ka patiešām šova uzvarētājs jau ir zināms, turklāt noteikts ne gluži pēc labākās balss vai dziedoņa dotībām, nākas tiešām pieļaut – šova veidotājiem ir pilnīgi vienalga, kuri konkrētie eksemplāri skatītājiem patīk vairāk vai mazāk.

No vienas puses – so what, vai nav vienalga, kurš uzvar šādā kreisā diletantu sētas šovā (atvainojos tiešām nopietnajiem māksliniekiem, taču kopumā šāds pasākums nevar būt nekas nopietnāks par svētdienas vakara vai vasaras zaļumballes izklaidi, lai kā arī kāds mēģinātu pretendēt uz augstākiem plauktiem). Bet kas mani tomēr uzvelk, ir šova veidotāju tik nekaunīgais plaukts uz skatītājiem, bez kuriem faktiski paša šova eksistence būtu neiespējama…

Augstāk lasāmo spriedelējumu kontekstā radās neliela diskusija par to, kādi varētu būt nākamie šovi un to variācijas. Tā kā variantu bija daudz, tad vienprātība bija tikai vienā aspektā – šovs, kurš sauksies ‘ŠAUJ PA ZVAIGZNI’ noteikti būs pēdējais 😛

Velns un deviņas vecmeitas!!! Šķirstot kanālus savā TV kastē, nupat secināju, ka man rāda TV6. Kāda sentēvu dieva pēc man šo faktu neizdevās konstatēt pagājušajā trešdienā, kad izmisīgi spaidīju TV pulti, lai atrastu kaut kripatiņu basketbola???

Bet nekas – labāk vēlu nekā nekad, vēsta tas pats gudrais sentēvs, jo – ES RĪT BLENZĪŠU KĀ MŪSU MEITENES SAMĪCĪS TĀS VĀCU PEĻU ASTES!!! 😀

Instrukcija:

1. Atveram interneta pārlūku;

2. Adresi ierakstām www.google.com;

3. Meklētāja laukā ierakstām „cūka”, nospiežam enter;

4. Pārlūkojam rezultātus:

a. Ja iegadījies, ka googlem ir atstāti default iestatījumi (tobiš 10 rezultāti vienā lapā), tad pārejam uz lapu nr.2

b. Ja uzlikti vairāk rezultāti, tad brauzējam turpat uz leju.

5. Rezultātā ātri vien būtu jāuzduras ierakstam, kurš saucas „Aigars Kalvītis – Vikipēdija”

Nu, ko lai vēl pasaka, pat googlem ir savs viedoklis par mūsu viedo vadoni… 😀

p.s. šo man parādīja, tā ka nepretendēju uz pirmavotu, teikšu kā ir 😉

Labrīt!

Teikšu kā ir – salasoties grāmatu plauktā atrodamas (dažas pat nedaudz apputējušas) grāmatas, viedoklis par iestādi, kuras vadonis mitinās kādas Eiropas dienvidu valstiņas galvaspilsētas vidū (nu labi, varbūt ne pašā vidū), izveidojies ne pārāk glaimojošs. Varbūt izdosies aizskart kāda reliģiskās vai kādas citas jūtas, bet spriediet paši – krusta kari, inkvizīcija… respektīvi, diezgan varmācīgs un iedomīgs vīreļu (tieši tā – sievietes turēja pa gabalu 😉 ) bariņš, kuri vīzdegunīgi deklarēja savu tuvību ar visaugstāko, tādejādi piesavinoties dažādas pilnvaras, nesmādējot arī pasaulīgus labumus (daļu no kuriem veiksmīgi izmantoja, atpērkoties no pedofilijas skandāla ASV vēl pavisam nesenā pagātnē 😀 )

Labi, pietiks ironizēt. Fakts ir tāds, ka Benedikts XVI svētdien (23.09.2007) esot izteicis (pats jau nedzirdēju, tādēļ jāpielieto kāda nu tur no tām izteiksmēm 😉 ) vienu domu (sīkāk šeit), kura reāli saskan ar maniem prātojumiem, nu jau kādu gadu divu garumā.

Tātad mana doma tās kailā skaistumā ir šāda – kapitālisms ir reāli ļauna ‘iekārta’. Jo tā visu reducē uz peļņu, respektīvi, naudu. Nauda tiek padarīta par galveno dzinējspēku, motivētāju, atalgotāju un tā tālā – nauda kļūst par GAVENO! Un tas, manuprāt, ir pilnīgi šķērsām…

Protams, es jau dzirdu kā kāds jau kliedz – kritizēt visi gudri, tad nāc un piedāvā kaut ko labāku! Jā, jā, skaidrs, ka kritizēt gudri visi, tāpēc es šoreiz, šķiet, aprobežošos ar no Čērčil-onkuļa pārfrāzētu domu – kapitālisms ir vissliktākā sabiedrības iekārta, taču labākas mums nav… vismaz šobrīd 😉

Un – ar abu nakti! 🙂

Ir lietas, kas pašas par sevi nemainās. Piemēram, man, tāpat kā lielākajai homo sapiens daļai, piemīt iedzimts slinkums. Īpašība, kura pat savienojumā ar labām idejām, vēlmēm un nodomiem, noved tikai un vienīgi pie savandītas istabas, negludinātas veļas kalniem un – kā nu bez tā – nemazgātiem traukiem izlietnē (jā, neesmu buržujs, trauku mazgājamā mašīna nav virtuves ‘komplektā’) 🙂 Tas nozīmē, ka ir jāievieš kāds ‘instruments’, lai tiktu ar šo K-Rautas popularizēto neģēli – sliņķi, kurš mīt manī – galā 🙂

Lai pārāk neizplūstu ne sviestā, ne margarīnā – šī ieraksta mērķis ir palīdzēt sev kaut nedaudz sakārtoties. Jo tikai sakārtojot lietas un mantiņas pa kaudzītēm (piemēram, uzgriežņus, kaklasaites un kafijas/tējas krūzes), tās var viegli atrast, pārskatīt un – galu galā neapjukt visā lietu lēvenī, tādejādi paturot (vismaz šķietamu), bet tomēr, kontroli pār savu apkārtni. Neesmu pārāk liels un veiksmīgs filosofs (vismaz pagaidām 😀 ), taču zinu, ka labāk ir būt par lietu (darbību, darbu) saimnieku, nekā to vergu. 😉

Labi, tā kā ievads draud izvērsties pārāk liels un pārņemt savā varā visu šo ierakstu, tad pie lietas. Ar šo gribu deklarēt jaunu kategoriju ar nosaukumu ‘vēl darīt…’, kurā šobrīd ievietošu savus pirmos tuvākos darāmos darbus, lai parādītos da kaut kāda tuvākā termiņa struktūra un arī – rāmis. (Citādi – nenovilksi robežas, ar šo pašu darāmo darbu sarakstu varēšu laimīgs sagaidīt 2008. gadu 🙂 ) Turpmāk šeit ievietosies arī nāmie darbi, kuri ienāksies darāmi, kā arī būs vien jāparādās punktu realizācijas atskaitēm.

Tātad (šeit – darbi nekādā noteiktā secībā):

1. blog redesign

[varu derēt – katra bloga tuvāku vai tālāku plānu neatņemama sastāvdaļa 😀 ]

2. atrast sev pieņemamu mobilā modeli – pagaidām nevaru atrast tīkamu eksemplāru

[veco esmu jau novedis līdz kondīcijai, ka džoistiks strādā patvaļīgā režīmā un kreisā mala ir atlobījusies un izmanto katru izdevīgu momentu, lai aizķertos aiz pilnīgi jebkā, turklāt absolūti visnepiemērotākajos brīžos]

3. ir absurda doma, ka gribas laptopu… nepieciešama vēlamā specifikācija

[kad sāku lūkoties uz konkrētām idejas ‘materializācijām’ nākas secināt, ka gribas visu ko un neko vienlaikus… kā jau saku, jāsaliek pa plauktiem, kādas tad galu galā ir manas prasības. Ak jā, kā nu bez tā – tad beigās jāsaprot, kā tas iet kopā ar bankas izraksta iespējām 😀 ]

4. fotogrāfiju finalizing

[ir izdevies sabliezt lērumu bilžu, kuras reāli vajadzētu nedaudz ‘piepravīt’, lai pašam patīk un var citiem parādīt 🙂 ]

5. velns… domāju, ka pietiks 😀

Jā, gandrīz izpildījos kā mūsu cinījamie valstsvīri – uzzīmēju skaisto nākotni, nevainīgi piemirstot pateikt, kad tad tie septiņi treknie gadi sagaidāmi 😀 Tātad – deadline tiek noteikts 2007. gada 1. decembris

p.s. Kaut ko vajadzētu burkāna un pātagas vietā, teiksiet… Hm, droši vien jums jāpiekrīt, bet pagaidām nav ideju 🙂 Jūtaties brīvi – ieteikt 😀

Disclaimers: Ne vienmēr grāmatveži ir šādi, bet nu tik sirsnīgs teksts, ka nevarēju nepadalīties 😀 😀

Uzņēmuma ofiss. Vēla vakara stunda.

Divi pārguruši grāmatveži gatavo atskaites.

Viens ilgi skatās monitorā un tad jautā otrajam:
– Klausies, cik gadā ir mēnešu?
– Desmit. Bez PVN.

Lai jums laba diena (bez PVN) !!! 😀

labrīt!

Skarbs secinājums, teiksiet. Pat uzbrūkošs, kāds izsauksies. Piekrītu!

Bet – iedomājieties, kāds cits secinājums, lai jebkuram rodas, apstājoties pie RIMI hipermārketa – tieši tā, hipermārketa, nevis mazā ‘viena ‘R’ veikala’ – augļu un dārzeņu stenda!

Tomāti: 3 dažādi, bet visi – 2. šķira. Paprika: sarkanā – 2. šķira, zaļā – labāk neaiztikt, dzeltenās nav vispār. Gurķi – tas pats stāsts, tālāk nemaz nav ko uzskaitīt…

Rīt aiziešu uz Maximu 😀 Bet ja godīgi – neticu, ka būs citādāk 😉

p.s. tiem, kuri pie sevis nodomās – sagribēja āzis svaigus kāpostus ziemas vidū, teikšu – šī sāpīte manī jau auga kopš pavasara 😉

Labrīt!

Tik iedomājaties… Sestdienas vakars pēc tīri smagas darba nedēļas… Vecrīga, stāvvietā atstāts auto… soļi pa bruģi līdz pāris pakāpieniem augstām durvīm, aiz kurām mani apņem cilvēkiem ne pārāk piebāzta bāra raksturīgais aromātu un skaņu virpulis. Teiksiet – kas var būt labāks par to!?!? Tā es ar domāju. Iesākumā 😉

Pirmais mazais mīnusa brīdis iestājās, kad manas ausis sasniedza smaidīgās meitenes paziņojums: “Virtuve mums vairs nestrādā šodien!” Nu neko… nācās apmierināties ar grenadīna tēju – vismaz kādi augļu gabaliņi iekšā 😀

Labi, bet stāsta cēlonis faktiski ir ‘pasākuma’ noslēgumā meklējams. Precīzāk – rēķinā. Vēl precīzāk – rēķina pēdējā rindiņā, kura saucās ‘apkalpošana – 10%’. WTF!!! Nē, protams, es zinu, kas tas ir un ka tas nav nekas ārkārtējs kā, piemēram, polārlapsa Johannesburgas pievārtē… bet pēc būtības – manuprāt, tas ir pilnīgi šķērsām! Manā skatījumā šādi tiek ignorētas manas kā klienta tiesības! Tiesības uz dzeramnaudu, atļaušos nosaukt to tā…

Iedomājies, kāds manā vietā visžēlīgi ir izlēmis, ka atbilstošs novērtējums apkalpošanas līmenim ir 10%. Velns, tādās reizēs es savācu visus pēdējos melnos santīmus un eju prom!

Nezinu, kā citiem, bet mani šitā lieta kaitina!!!!!

Tiešām – neliela dusma sanāca par kārtējo gudro pētījumu! Bet lai labāk saprotams – par visu pēc kārtas 🙂

Tātad, šodien, kā jau katru otro pirmdienu, mājās nākot, bez visām citām drazām, Maxima reklāmu un komunālo maksājumu rēķinu veidolā, izmakarēju no pasta kastes ‘domāšanu izraisošo’ žurnālu Nedēļa. Tā kā sajutos krietni izsalcis, žurnāls neizpelnījās pilnīgi nekādus tuvības apliecinājumus no manas puses, kamērt nebiju uzmeistarojis savu meistarstiķi – mājas sieru ar tomātiem un žāvētu vistu (tagad lūdzu nekrist visus kulinārijas meistarus gar zemi no smiekliem – esmu vienkāršs cilvēks 😀 😛 ) un remdējis kāri pēc dienišķās olbaltumvielu, ogļhidrātu un citu labu lietu devas.

Tad, sajutis vēl kādu dabas aicinājumu, lūkojos apkārt pēc labas sabiedrības (kā zināms – ar labu sabiedrību kaut uz elli var aizsoļot un atpakaļ 😉 ), un skats atdūrās pret jau pieminēto ‘domāšanu izraisošo’ žurnālu. Žurnāla satura tuvākas izpētes laikā uzdūros rakstiņam – ‘Nāvīgi skaistās krūtis’. Nu ko, virsraksts pietiekami aicinošs, lai nākamo lapu šķirošā roka apstātos pusceļa. Un šeit nu seko pats labākais.

Raksta saturs īsumā šāds: Amerikāņu pētnieks veicis pētījumu par zviedrietēm, kuras kopš 1965.gada veikušas krūšu palielināšanas operācijas. Un ko domājies – nonācis pie sensacionāla slēdziena – ‘sievietēm ar silikona krūtīm ir trīs reizes lielāka tieksme uz pašnāvībām nekā dabiskā skaistuma cienītājām.”

Velns, noteicu pie sevis un pāršķīru nākamo lapu. Atkal kārtējais mega pētījums, kura rezultātā, manuprāt, kā secinājums tiek pasniegts cēlonis. Jo vai tik gadījumā iemeslu un seku līnija nav jāvelk starp nestabilu pašnovērtējumu no vienas puses, kurš noved pie silikona krūtīm labākajā gadījumā un, ja tās nepalīdz novērst visas iedomātās (lielākoties) un reālās problēmas, aizrauj nelaimīgo arī uz labākiem medību laukiem sliktākajā gadījumā – no otras puses? Jo kas gan var būt negantāk šajā pasaulē, kā nepatikt pašam sev… Savukārt palasot un pieņemot visu kā rakstīts, nāktos secināt – silikons velk pēc striķa…

Nu ko, lai nobeigums būtu uz optimistiskākas nots – pacelsim kausus par vienkārši skaistām ee… krūtīm!! 😉