Nu ko, saulīte silda tīri labi, lai arī jau oktobris. Laikam jau šī melnā pamatne ir no svara. Reāli man paveicies, ka ieraudzīju šo melno laukumiņu! Saulīte, svaigs gaiss, ko vien vēl var vairāk vēlēties…  ja nu vienīgi mazās laumiņas, kas pienes meža veltes pusdienās, vai strauta nāras, kas veldzētu karstajā saulē sakarsušo pieri… vai kaut vai Karlsons ar propelleri – nupat jau pārāk sāk karsēt, tiešām…

O… ir kontakts, sākšu vēl ticēt kādam no dieviem, šķiet, Karlsons ir atsūtīts – atsvaidzinoša gaisa plūsma uzradās un nu jau situācija ir tuva ideālam tik nogurdinošas darba dienas vidū…

Tā… paga, paga, ko tas Karlsons te iedomājas, tūlīt sūdzēšos visiem dieviem pēc kārtas un katram atsevišķi, nupat jau tas propellers viņam strādā ar pārāk lielu atsvaidzināšanas jaudu, būs kādus kloķus sajaucis, ķēms gatavais!!! Eu, nu paga, paga – KAS TAD TE NOTIEK, TU KO, GRIBI MANI NOGALĒĒĒĒĒĒĒ….!!!!!

Un aizrāva pretvējš mušu nafik no melnā kapota, spidometra bultiņai pārsniedzot atzīmi, virs kuras mirdzinājās maģiskais skaitlis ’30’…

 p.s. secinājumus varam izdarīt ātri vien – acīmredzot atmosfēras berzes spēks pat taisnvirziena pātrinātas kustības apstākļos ātri vien pārsniedz mušas kāju piesūceknīšu ‘sūcēj-jaudu’! 😀