Nav ne jausmas, kāpēc kādam tas – suns ātrāks par putnu vai otrādi – varētu būt svarīgi, taču šodien to izdevās noskaidrot. Ja kādam vēl gribas to izmēģināt, varu ieteikt elementāru metodi. Nepieciešamais ekipējums – bez putna un suņa, protams – ir tikai velosipēds.

Pārējais notiek pats par sevi – iesākumā ir jādzenas pakaļ putnam (konkrētajā gadîjumā tas bija kaut kas līdzīgs cielavai). Redzot, ka putnu noķert neizdodas, secinājums viens – vajag trenēties niknāk.

Savukārt aiz nākamā līkuma pietiek tik nopriecāties, ka pie netālās mājas rejošais suns – Rekša radinieks jeb, latviski sakot, “vilks” – ir aiz žoga, lai nākamajā mirklī jau būtu jādomā par stratēģiju, kā tikt mājā veselām biksēm, jo suns pēc maza ieskrējiena un slaida lēciena jau ir žoga šitajā pusā

Kā noprotams no mana tīri feinā garastāvokļa, testa otra daļa beidzās tīri patīkami – mežonīgi bļaustoties un sparīgi minot pedāļus, rezultāts nav slikts – suns paliek aiz muguras, rijot ceļa putekļus. Bite the dust, tā teikt

Tad nu, nav pat jāpielieto nekādas īpašās loģiskās funkcijas, lai rezumētu, ka suns ir gaužām lēns radījums. Ja salīdzina ar mani uz velo un cielav-veidīgajiem putniem