Lai jebkura celtne būtu stabila – jābūt spēcīgiem un kvalitatīviem pamatiem. Tas tā kā būtu skaidrs… Tieši tāpat tas ir ar jebkuru lietu – katrai ir savi pamati, savas sienas, jumts, skurstenis, ja labpatīk… rotājumi un greznojumi baroka, jūgenda vai kādā citā stilā, par gaumi nestrīdas… bet, gluži kā vienā biezā grāmatā bija pieminēts milzis uz māla kājām – vēl viena norāde uz pamatu svarīgumu – tas viss (apkārtējais) ir tikai atvasinājums, ar mazu vērtību un īslaicīgs, ja nav uz kā balstīties.

Gluži tāpat, domāju, ir ar cilvēku. Gan fiziski, gan garīgi. Zinu, ka pastāv divas galējības: noniecināt fizisko – domai tik spēks, viss materiālais ir pīšļi un putekļi, kā ari antagonisms – nauda valda pasauli, varenāks (lasīt – labāks), kurš var vairāk nopirkt…Piekrītu par domas spēka vareno dabu, taču – mēs paši esam  matērija, no miesas un asinīm, tamdēļ būtu nepareizi ignorēt ķermenisko.

Reiz, deju nodarbības pašās beigās, kad jāveic stiepšanās, mēģinot stiepties kāju pirkstgalu virzienā, sajutu tinkšķi – ķermenis ir prāta instruments, darba rīks. Un kā par jebkuru instrumentu, ari par ķermeni nepieciešams rūpēties, lai tas būtu nevainojamā – ok, nebūsi utopisti – labā darba kārtībā, un netraucētu domai un prātam. Ar sliktu auto pat Šūmahers finišētu lielās masas vidū, vai ne? Tāpēc svarīgi ir rūpēties par sevi, attīstoties ne tikai garīgi, bet ari fiziski. Lai, tā teikt, fiziskais elements spēj ‘pavilkt’ garīgo elementu un neierobežo attīstību.

hm…  šķiet pienācīgs miegs ari ietilpst zem virsraksta – veselīgs dzīvesveids. mja, nāksies stūrēt uz gultas pusi, lai pats netrāpītu zem virsraksta – ‘deputāts’ (darbu daudzums apgriezti proporcionāls padarīto darbu daudzumam) 😉