Nedēļas nogale pavadījās salsas ritmos un noskaņās. Rezultātā – feins noskaņojums un nedaudz ‘piedzīta’ pakaļkāju sajūta. Bet emocionālā plāksnē, jebkurā gadījumā, ir reāls pašsajūtas pacēlums, kurš atsver visus fiziski-materiālos bojājumus!

Ja kādam tas ir jaunums, tad Rīgā, šķiet, jau ceturto gadu notiek Rīgas Salsas Festivāls. (Notiek ari Latvijas Salsas Festivāls, bet pat īsti nezinu, kāpēc ir divi gabali un ko viņi savā starpā dala. Bet – varbūt, ka tā ari vajag 🙂 ) Festivālā notiek virkne nodarbību dažādiem līmeņiem, kā ari neiztrūkstoša lieta – tusiņi, kur var praktizēt nodarbībās ielāgoto jebšu da jeb ko citu. Kopumā pasākums raksturojas ar salīdzinoši mazu patērētā alkohola daudzumu, bet ar dubulti enerģisku dejošanu dažādos izpildījumos un skatāmības pakāpēs. Vēl viena feina lieta tusiņos ir iespēja redzēt citus dejotājus – saprast, ka pats nemaz TIK štruntīgi nedejo, un saprast, ka ir vēl TIK daudz, ko mācīties un attīstīties, jo daži eksemplāri (piem., bija tāds lapseņu vīrs), dejo tā, ka ne vien mute atveras, bet ari neveras ciet kādas pāris minūtes 😉

Nodarbības manā skatījumā var iedalīt divās daļās – mācīties salsu kā salsu, kā ari – mācīties salsu caur ko citu. Turklāt, manuprāt, tieši šīs otrās nodarbības ir tās vērtīgākās. Pirmām kārtām – mācīties salsu kā salsu var jebkurā salsas skolā, turklāt eventuāli jebkurā brīdī. Savukārt šīs specifiskās nodarbības ir tās, kuras tik vienkārši nesatiksi apkārt mētājamies.

Pēdējā nodarbība, kurā ņēmu dalību, ari bija no ‘caur ko citu’ kategorijas. Apsaukta bija par ‘body movement’. Latviski jāsaprot kā īpaša piestrādāšana pie atsevišķu ķermeņa daļu (plecu, krūšukurvja, vidukļa, gurnu utt) vingrināšanas, kustību amplitūdas pastiprināšanas un attīstīšanas, jo, kā izrādās, mugura nesastāv no vienas nedalāmas detaļas 😉 Savukārt, piestrādājot un attīstot savu ķermeni, to visu var izmantot ari salsā vai jebkurā citā aktivitātē.

‘Body movement’ nodarbība ari bija visa festivāla augstākais punkts, kulminācija, ja gribat. Vismaz priekš manis, turklāt pavisam negaidīti. Nodarbības beigu sadaļā, kad jau sāk mākt reāls pagurums pēc intensīvām un ar visu spēku veiktām plecu kustināšanām, gurnu rotācijām un krūšu kurvja staipīšanām, jātaisa dažādi sānsoļi (nejaukt te ar kreisajiem sānsoļie, ja!:) ), turklāt pasniedzējs ar smaidu līdz ausīm tik kliedz – ‘push, push’, lai tu te nesadomā vienkārši soļot, bet strādātu no visa spēka, pasniedzējs citu uzmundrinājumku starpā izteica sakrāli spārnoto frāzi – ‘YOU LIVE ONLY ONCE’!! Frāze, protams, daudz kur dzirdēta un jau apbružāta (kurš tad nezina, ka dzīvojam tik vienreiz – nu ok, ir dažādas versijas par reinkarnāciju un tamlīdzīgi (turklāt es tām ari ticu, vismzaz zināmā pakāpē), taču tādā cilvēka ikdienas apziņā tā ari ir – ka dzīvojam vienreiz), taču tobrīd tas bija tāds kā atklāsmes brīdi – ja dari, tad dari, nav ko muļļāties, un dari no sirds – ja reiz dzīvojam vienreiz, tad jāizmēģina pēc iespējas viss, tai skaitā, kas notiks, ja šajā nodarbē ieliek visu spēku un enerģijas pārpalikumus, kas vel atlikuši.

Nu tā lūk… Protams, tie ir mani tādi pavisam subjektīvi pārdzīvojumi un iespaidi, bet – kā nu ir, tā ir. Turklāt kā vēl viens rezumējums no pasākuma tāds, ka pavisam objektīvi spēju izpildīt lietas no vienu-pakāpi-zem-augstākā-līmeņa. Kas nav nemaz tik slikti, jo nodarbojos nepilnu gadu. Turklāt iesākumā tik staigāju pa nodarbībām, kamēr pats svarīgākais, faktiski, ir praktizēt (kā jau ar visām lietām;) )

p.s. intereses pēc – augstākā līmeņa nodarbībā piedāvātā figūra (šeit) – tīri tā neko, ne?

p.p.s. turklāt – gandrīz neviens no šiem elementiem, atsevišķi ņemot, man nav nezināms vai nepazīstams. Bet, vot, šitā kopā sakombinēt – kaut kādu pelēkās vielas muskuli, acīmredzot, vēl nepieciešams uzkačāt… latviski sakot – ir vēl kur augt :))