Labrīt vēlreiz!

Esmu nonācis pie interesanta secinājuma, kuru varētu pat nosaukt par ‘piektā stāva divkāpienu sindromu’. Respektīvi, kāpjot pa trepēm līdz piektajam stāvam jau iestājas zināms nogurums (ko nu tur liegties un izlikties neredzam skarbo patiesību par faktisko fizisko formu 😀 ).

Kā zināms, kāpt var ar standarta soļiem – pa vienam pakāpienam, bet var arī kāpt ar skolas puikas piegājienu – pa diviem pakāpieniem uzreiz. Un interesanti, bet fakts – esmu secinājis, ka vismaz man pašam, labāk ir kāpt pa diviem uzreiz – līdz piektajam stāvam tieku ātrāk (kas nepārsteidz), turklāt arī aizelsiens un muskuļu karstums ikros ir mazāks, nekā pielietojot standarta kāpšanas tehnoloģiju (kas nedaudz pārsteidz)! Bet varbūt tas tik mans tāds novērojums…

Nu ko, tas nozīmē, nav ko marinēt, vajag tik kāpt! 😉