Labrīt!

 

Tātad mīti. Pats vārds cēlies no sengrieķu ‘mythos’ – izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai.

Kamēr biju gājējs parastais, kurš vazājās pa ielām, bija izveidojies zināms priekšstats par autovadītājiem, kuri reti pievērš uzmanību peļķēm ielas malā, daudz nepiedomājot vai viņa automašīnas riteņa ietekmē kāda slapja un ne pārāk tīra substance netiks izkustināta no miera stāvokļa pietiekami strauji, lai uz brīdi pārvarētu mūsu planētas gravitātes spēkus, bet tad, gluži kā students pēc saņemtās stipendijas notriekšanas pirmajā nedēļas nogalē, atkal atskārstu savu vietu noteiktajā lietu kārtībā un, tomēr pakļaujoties tai pašai gravitātei, nosēstos uz kāda (reizēm – pat balta) mēteļa vai cita apģērba gabala!

Tātad mīts nr.1 – šoferīšiem (nu labi, varbūt ne visiem, bet vienai daļai noteikti) ir pilnīgi pofik peļķes ielas malā un viņus pilnīgi nesatrauc vai ielas malā ir kāds gājējs!

Tā kā pēdējā laikā iznācis pavizināties pa Rīgas ne pārāk sausajām ielām, teikšu kā ir – tās peļķes pat pamanīt nevar, kur nu vēl apbraukt gājējiem saudzīgā režīmā… nu, izmēģiniet paši, ja neticat 😉

Manuprāt, vajadzētu jautāt – kas un kādā veidā pieņem lietošanā brauktuvju remontdarbus ar tik neatbilstošu ūdens ‘notek-sistēmu’, kura atļauj tādām peļķēm veidoties uz braucamās daļas?!?!

 

Nākamais. Ir tāda lieta kā miglas lukturis auto aizmugurē – nupat jau gandrīz vai katrai bundžai uz četriem ripuļiem, ir ne tikai šis apgaismes ķermenis, bet arī podziņa, slēdzītis vai kāds cits anapurķis, ar kura palīdzību var ieslēgt šo ierīci. Jā ieslēgt. ‘Varētu domāt, ka arī izslēgt!’ kāds varētu izsaukties, tad šeit atrodams arī mīts nr.2 – ir daļa autovadītāju, kuri uzskata, ka miglas lukturi var tikai ieslēgt. Turklāt to var un VAJAG ieslēgt pie pat vismazākajām miglas pazīmēm tuvākā kilometra rādiusā.

Mīts? Nu nezinu. Gandrīz katru reizi, kad izdodas izrauties ārpus Rīgas un ir bijušas kaut mazākā miglas pazīmes, vienmēr ir kāds miglas ērglis, kurš dragā kā tāds pērnais lakstu gailis lepni sacēlis seksti, tas ir – ar ieslēgtu sarkano lukturi! Īpaši kaitinoši tas var izvērsties tāda sīka lietutiņa apstākļos, kad arī mitrums no ceļa tiek uzrauts gaisā – tad niknais miglas lukturis atspoguļojas katrā ūdens pilītē, radot sarkanas salūta raķetes efektu visa brauciena garumā…

Tālāk. Zinu, ka virsrakstā minēts ‘divi mīti’, bet ko tur – ja reiz maisam gals atraisījies, tad apstāties pie ‘divi’ būtu gandrīz vai tāds pats grēks, kā nepiedāvāt paciņu ibumetīna meitenei, kura nupat izteikusi maģisko frāzi par konkrēto vakaru un galvas sāpēm, ietverot ‘tagad nē’ frāzi 😉

Tātad mīts nr.3 – mūsu valstī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neklājas pārāk labi, viņiem ir grūtības ar iztikas līdzekļiem, kur nu vēl domāt par motorizēto transportu vai par iepirkšanos lielveikalos.

Mīts, kāds varētu jautāt? Jā, es apgalvošu un ieteikšu pavērot lielveikalu stāvvietu vietas, virs kurām rotājas zīme ar cilvēciņa siluetu ratiņkrēslā! 😀 Bet varbūt tie ir mentālie vājinieki, kuri tur sastājas… tas tad visu izskaidro 😉

p.s. starp citu, gadījumā ja kādam nav īpaši silts, tad neiesaku, pat ar lielu azartu un enerģisku piegājienu, likvidēt ceturtdaļu saldējuma pakas siltuma meklējumos… nepalīdzēs… 😛

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

Par šo rakstu ir saņemti 3 komentāri

1.
Teica Shnupijs:
6. Janvārī, 2008 gadā

Nu zin kā kulaks šits uz acss un par tiem mentālajiem vājniekiem - nu pilnīgi piekrītu, tapēc nevar parmest - cilvēks pqzaudejis pārs skrūvīts - jājūt līdz... Bet nevaru noliegt - sēžot soferkrēslā, tā gajēju skarbā ikdiena tomer mazliet piemirstās... :( diemžēl...

2.
Teica desp:
7. Janvārī, 2008 gadā

mhm, ne pie kā tik ātri nepierod kā pie komforta ;D

3.
Teica Shnupijs:
7. Janvārī, 2008 gadā

Vispār jau pie visa var pierast diezgan atri, bet pie komforta..... :D:D:D:D ne pa velti dziesm'a dzied "un kad beidzot kajamgajējs pats pie sava auto tiek..." tad tik sākas!!!!

Izsaki savu viedokli