Labrīt!

Nupat biju Busuļa koncertā Dzintaros… un… un… citiem vārdiem – reāli kruta!!! Koncertā bija gan Kino dziesmas, gan vecākas, gan ari līdz šim nedzirdētas konkrētajā izpildījumā. Ļoti precīzi bija “They Don’t Really Care About Us”, turklāt divejādi – gan Džeksona piemiņa, gan – zālē sēdēja Mr.Zatlers. Varētu jau savilkt paralēles, vai ne? Savukārt pašā sākumā – tagad varbūt kādam sabojāšu pārsteigumu – iznāk solists, tērpts jau pazīstamā uzvalciņā, tikai hūte sejai priekšā… un pēkšņi sāk dziedāt – Rutulis Atkal vecais jociņš ar – redzēt vienu, bet gribēt redzētu kaut ko citu. Pats Busulis tamēr ar trombonu padusē darbojās muzikantu rindās  

Otrā daļa sākās ar kaut ko līdzīgu arābu mūzikai, kuru izpildīja divi viesmākslinieki. Panesās Busuļa slavenās improvizācijas un koncerts turpinājās ar jaunu sparu. Vēl viena lieta, kas man reāli patikās – atkal dzirdēju TO dziesmu (tā kā nopirku Operas koncerta DVD, tagad zinu, ka tā saucas ‘JA TEBJA RISUJU’), nu reāli feins gabals…

p.s. Piektdien iešu uz Cabaret…

Cilvēki savā starpā saprotas sarunājoties… nu, tā vismaz pārsvarā ir, un tam runāšanas prasme it kā ari būtu domāta. Ir, protams, visi tie gadījumi, kad atsevišķi indivīdi saprotas no pusvārda, no acu skatiena, telepātiski un tā tālāk, un tā joprojām… tomēr pastāv ari otra monētas puse, kad nesaprotas pilnīgi nemaz, saka – balts, dzird – melns, saka – vēl, dzird – pietiek…

Tās, protams, ir galējības, un, par laimi, eksistē ari starpstāvokļi, kuri pārsvarā ir pietiekami tuvi, lai iesaistītie komunicētāji savā starpā nonāktu pie kopsaucēja un, kā saka, ‘get well along’ jebšu – tīri labi saprastos.

Tomēr vai pietiek paļauties tikai uz to, ka – nu, parasti saprotamies tīri labi, attiecīgi, gan jau ari kopumā viedoklis par jautājumiem un lietām ir vienots? Vai tomēr katram no mums nav pienākums saprast, vēl vairāk – pārliecināties, vai tiešām skatījums uz lietām un vietām sakrīt? Īpaši, ja lietas ir svarīgas… Šodien pārliecinājos, ka – ir, un kā vēl. Par spīti tam, ka ir lietas, kuras īpaši negribas cilāt. Un atkal iemesli ir visdažādākie – sākot ar māņticību (labāk nerunāt, ka kaut ko neaizbaida), līdz pat slinkumam vai bailēm (kas notiks ‘pēc tam’)…

Visa šī penterīša sausais atlikums – ja kaut ko saki vai domā (pie nosacījuma – ja gribi, lai sarunas biedrs vai tavu domu adresāts to saprot), tad tavs pienākums ir PĀRLIECINĀTIES, ka viss ir tieši tikpat skaidrs ari otrai (pārējām) iesaistītajai pusei… 

p.s. varbūt saraustīti (nedaudz sarkanvīns ), taču domu izteicu…

Tā nu ir gadījies, ka Busuļa un kabarē koncerti pārklājas ar Positivus festivālu. Tas it kā nebūtu tik traki, jo katrs pasākums risinās divas dienas, tā ka varētu paspēt gan tur, gan tur. Problēma sākas, iedziļinoties Positivus programmā. Galvenie pasākumi, manā subjektīvajā skatījum ir Prāta vētra – 5dien, un Sinead O’Connor – 6dien. Tā kā īsti nevelk plosīties veselas divas dienas pa festivālu, kā ari ir interese par kabarē, tad ir skaidrs, ka kāds būs jāizlaiž…

Šobrīd vairāk sliecos par labu Prāta vētrai 5dien, lai 6dien varētu iebumsīt uz kabarē Dzintaros… Taču ari O’Connor kārdina… tā kā pieļauju, ka iemesls vairāk ir kaut kāda nostaļģija no vecajiem labajiem laikiem, tad tāpēc šobrīd svaru kausi ir Prāta vētras pusē… savukārt ja ņem komplektu Moby+O’Connor, tad jau ari neizklausās slikti. Citiem vārdiem –  šodien plānoju konkretizēties par vienu, lai varu beidzot sakārtot biļetes un miers

p.s. starp citu – Busulis vēl uzstājas kā pats par sevi 15. un 16. jūlijā. Ir doma, ka ari šo pasākumu vajadzētu apmeklēt

Šito man no rīta rādīja, kad uzmetu aci termometram. tā nekas, ko? Atzīšos – tas gan bija automašīnā, kurai rīta saule bija nedaudz uzspīdējusi. Braucot nokrita nedaudz uz +21, bet tā pat vērā ņemami. Diez, kas notiks pa dienu…

Vai nav tā, ka darbojoties diena paiet ātri, taču atskatoties atpakaļ liekas gara? Man tā šodien izdevās. No rīta – Cēsis, velo braukšana, vakarā atpakaļ uz Rīgu un tomēr piespiedu sevi aizripināties līdz salsas tusam. Rezumē – baigi feini. Izkustināju ne vien kājas uz cirkulārām darbībām, bet vakarā izkustināju ari pārējos ķermeņa apgabalus.

Ja runājam par velo – tad šis bija pirmais šajā sezonā. Treniņi sezonas sākumā iesākās it sparīgi, vismaz reizi nedēļā pa 20-30 km, kas būtu tīri pieklājīgi. Taču tad pirmie divi posmi izpalika kalendāra pārklāšanās dēļ ar citiem pasākumiem, turklāt ari ar treniņiem pajuka… šonedēļ gan minimālo programmu izpildīju – pa kādi 15-20 km divas dienas noripināju. Rezultāts loģisks – iebraucu 600 punktos. Nu – diezgan čābīgi, bet pirmajai reizei minimums izpildīts

ak tā – smieklīgi nolistiepos garšļaukus otrajā dzeršanas punktā cēli pastiepis roku pēc krūzītes, piebremzēju… izrādās, cēlu labo roku, bremzēju ar kreiso (priekšējais ritens) – pēc sekundes desmitdaļas jau redzu tuvojamies zemi un štukoju, kādu kūleni mest. Beigās dabūju pats ar savu velosipēdu pa galvu – uzreiz ievērtēju ķiveres nozīmi – tad jau biju kājās, viens skatītājs mani jau uzstutēja uz ričuka un aiziet tālāk… a ko, ekšnam jābūt, vai ne?

Ir ļoti feina filma. Iesaku noskatīties. Daudz vairāk nerakstīšu – nupat kā sākas, jāskatās

Interesanti iekārtota tā pasaule… viss sākās ar to, ka uz brīvdienās tika nolemts samainīt automašīnas. Process tika veiksmīgi izdarīts, pat pārkrāmētas dažas pekelītes, līdz ar to – nekādu problēmu. Sarežģījumi sākās, kad attapos, ka mājas atslēgas ir palikušas pirmajā auto, savukārt tas nupat jau atrodas pavisam citā pilsētā… labi, ka atradās alternatīvais plāns ar otru atslēgu komplektu, kurš tieši par laimi neatradās aiz slēgtajām durvīm

Nākamais joks atklājās, kad informēju otru šoferīti par atslēgu nebūšanām – šis atcerējās, ka vēl esam piemirsuši samainīt auto tehniskos dokumentus… nu jau palika jautrāk. Nedaudz pairgojušies par savu muļķību, tomēr nolēmām, ka pārāk jau policija nestādina – īpaši, ja stūrē prātīgi un noteikumu robežās, tātad varbūt pat varam iztikt līdz pirmdienai kā ir.

Tomēr pats labākais tik seko. Tā kā vajadzēja braukt uz Vecrīgas pusi, kur nedaudz sajaucu galamērķus un izmetu mazliet līkumu, krastmalā izveicu apgriezienu un laimīgi redzu – policija zem Akmens tilta stādina visus pēc kārtas!! ..mozh tomēr mani palaidīs garām, ko…? velns, nē – vicina savu darba rīku un stādina mani nost.. Labrīt, ceļu policija, lūdzu, dokumentus! Feini – savelku betona ģīmi, sniedzu tiesības, tehnisko, grābju makā pēc apdrošināšanas polises un štukoju, kas tagad notiks tālāk… nu… kā lai jums saka… vīrs sniedz man papīru buntīti un novēl laimīgu ceļu!!! Lieki piebilst, ka strauji savācu papīrīšus un rullēju ka prom no turienes

Morāle…? Kāda tur morāle, suņa laime tīrākā un – lai jums ari feina diena  

ja mašīnas logs neļauj skaidri saprast, vai blakus šoferis pie luksofora ir džeks vai meitene – mozh vajag nomazgāt mašīnu…

Dzīve sastāv no daudzām lietām, dažas svarīgas, citas – mazāk. Ik viena diena, faktiski, ir kā tāds atskaites posmiņš, kurš tiek nepamatoti nonivelēts, manuprāt. Īstenībā katra atsevišķa diena ir kā tāda atsevišķa dzīvīte. Tā tik ir pierasts – aizej gulēt vakarā, no rīta celies un velies, kārtējā diena, kura kaut kā jānobumbulē līdz vakaram… un tā nobumbulējas visa dzīve līdz vakaram.

Varbūt katram rītam būtu jābūt prieka pilnam, kaut vai par to, ka tāds vispār ir… par to, ka ir iespēja ari šajā dienā darīt to, ko gribas… pat ja nevar darīt to, ko gribas, tad to, kas jādara, bet ari to – ar attieksmi, nevis pa roku galam…

Bet vai tā ir…?

Kā zināms, trešdien sabojājās laiks, vērtējot no mietpilsoņa viedokļa – saule pazuda, kļuva aukstāks, sāka līt lietus… savukārt no rīta tv24 vēl aizvien lepni prognozēja – 25-28 grādi utt. Vientiesīgi iegrābos, pieņemot, ka tā ari būs. Biju jau gan dzirdējis, ka kļūs vesāks un divu pirmo dienu paradīzes laiks nebūs mūžīgs, taču sacerējos, ka tas notiks tikai 4dien. Rezultātā – krekls īsām rokām un skraidīšana no durvīm līdz durvīm lietus laikā

Otrs tāds piedzīvojums, kurš raisīja pārdomas atgadījās uz ielas. Braucu, kā jau bieži vien, aiz mikrobusa, līdz tas – kā ari nereti gadās – izlēma piestāt vietā, kur pieturas nav, vēl vairāk – uz gājēju pārejas (kas ari laikam nav nekas neparasts). Izlēmu, ka tā nav labi darīt, tādēļ uztaurēju, lai, ja ne ātrāk sakustās, tad vismaz sajūt kādu protestu pret šādu izdarību. Pēc tam pamanīju, ka džeks piestājis, lai uzņemtu papiņu ari diviem sīčiem. Nu redz, tajā brīdī radās jautājums – varbūt, ka šoreiz pīpināt un izpildīties bija lieki un tāda kā lepnības demonstrēšana no manas puses… Lepnība, kā zināms, nav nekas labs un ir viens no kādiem tur grēkiem. Lai ari saka, ka ceļš uz elli –  labi bruģets