Gan jau katram būs nācies dzirdēt ko nebūt par domu lielo spēku. Sak, uzmanies ko padomā – ņems vēl un piepildīsies! Līdzīgas pārdomas mani sāka pārņemt pāris dienas atpakaļ, kad kārtējo reizi neveiksmīgi centos atdzīvināt savai kastei skaņas karti, kura kopš pēdējās (jāsaka gan godīgi – laikam ari pirmās) datora apkopes spītīgi klusēja.

Tā kā apkopes ietvaros gan pārinstalēju operētājsistēmu, gan ari ar putekļusūcēja palīdzību provēju izveikt ekspatriāciju putekļu kolonijai, kura apmēram četrus gadus bija neierobežoti attīstījusies datora iekšienē, tad varētu teikt, ka notika gan garīga, gan fiziska renovācija vai vismaz neliela stāvokļa uzlabošana. Nu ja. Rezultātā – kastīte darbojās gana žiperīgāk, taču – mēmajā režīmā. Es no sākuma padomāju – apvainojusies, nu… bet lai – gan jau pāries J

Tomērt nekā, nepārgāja viss. Lai darītu ko lietas labā, nopratināju pāris datorspecus, kuri visi kā viens apgalvoja, ka vaina ‘mīkstumā’, citiem vārdiem sakot, vajagot ‘pārsēdināt šoferīšus’, respektīvi, draiverus pārinstalēt. Nu kas man tur – spiežu pogas, lieku jaunus draiverus, abet nekas nemainās. Un tā pāris reizes dažādos klimatiskajos apstākļos un mēness fāzēs, turklāt ar draiveriem no dažādiem avotiem.

Tagad tāda neliela liriska atkāpe, lai vieglāk varētu salikt kopā manus apcerējumus par tēmu:

redz, pirms vēl slavenās apkopes izveikšanas, biju nosecinājis, ka uzglabāšanas kapacitāte kastei ir tik, cik ir. Nu – par maz, citiem vārdiem. Sāku ievākt ziņas, ko, par cik un kā varētu apgreidot. Rezultātā secināju, ka parādījusies jauna HDD pieslēgumu shēma (SATA 2, ja nemaldos), kas manai mātes platei nesaiet, bet bonuss tāds, ka cipari skraida ātrāk… nu pie tā ari paliku, domājot, vai man tas TIEŠĀM ir vajadzīgs, un ja ir – varbūt tiešām ir vērts ņemt jaunā veida HDD (jo kasti tāpat kaut kad eventuāli nāksies mainīt…), savukārt no otras puses varbūt vajag vienkārši padzēst visādu drazu un miers (tā teikt – augstāku disciplīnas līmeni uzturēt…).

Nu lūk. Tad nu sāku apsvērt, vai tiešām būtu materializējies izslavētais domu spēks, un skaņas karte (integrētā) būtu nonīkusi, lai man nāktos jau reāli domāt par mātes plates (lasi – praktiski visa datora) nomaiņu? Protams, nevar noliegt, ka ekonomikas atdzišanas posmā jauna datora iegāde būtu vērtējuma pat kā valstiski svarīgs solis, taču no mana mazā cilvēka finansiālā aspekta – nodokļus maksāju godīgi, tad nu lai Ivars ar brigādi domā kā to ekonomiku pastutēt ari bez manas tiešas finansiālas iejaukšanās.

Šoreiz par laimi izlēmu audzināt raksturu – piezvanīt vēlreiz vienam no datorspeciem un pēdējoreiz iztirināt – vai tiešām neko vēl nevar izprovēt? Izrādījās, ka neizmēģināts palicis pats elementārākais solis – internetā atrast mātes plates ražotāju, un atvilkt oriģinālos audio draiverus. Rezultātā, ieteiktās darbības vainagojās ar graujošiem panākumiem – kaste dzied kā bitīte (protams, ja viņai palūdz un ‘iebaro’ dziedamo failiņu).

Morāle, kāds uzvaicās…?

Domāju var atvasināt veselas divas – ne vienmēr ir nepieciešams vecos, nedaudz sagurušos kareivjus aizstāt ar jaunākiem eksemplāriem (finansiāli neizdevīgi, īpaši īstermiņa), kā ari – ik pa brīdim noder apdomāt, vai tiešām visas iespējas ir izmēģinātas. Aaa, un pat trešā morāle – pārbaudi, kas īsti slēpjas aiz fasādes, jo ne vienmēr iepakojums liecina visu par konkrēto lietu!

😉