No rīta paēdam brokastis un trīs vārdus papļāpājam ar Normu, tad jau jāstartē uz autoostu. Pa ceļam čemodāns nodemonstrē savu atlikušo izturību – notrūkst ari gala rokturis, kā vienīgo kareivi atstājot sāna rokturi 🙂 Tad vēl uzrodas vīri, kas piedāvā vest particular – esot riktīgi laba mašīna, liels bagāžnieks, komforts un tā tālāk. Tā kā džeki autobusa cenas zina, tad par cenu ari sauc summu, kas ir nedaudz, bet zemāka par autobusu. Kad apskatām auto – VW Jetta, tas nozīmē, ka trijiem jāsēž aizmugurē uz 2 stundām… nu, pārāk vilinoši neizklausās. Tad atklājas ari tas, ka cena tomēr ir nedaudz lielāka. Ar cenām vispār ir jāuzmanās, nepieciešams konkrēti saprast, kas un cik maksā, lai nerastos pārpratumi – kā mums bija ar stundas izcenojumu nevis par braucienu, vai ari šis gadījums. Mēģinājām nokaulēt, viens no bariņa tā kā piekrīt, bet šoferis tad sāka spriedelēt, ka viņam kādu dzērienu vajadzēšot vai ko tādu… attiecīgi izlemjam doties ar autobusu.

Kā papildus faktors iedarbojas kaut kur dzirdēta doma, ka Varadero ir kā kūrortu zona, kurā nemaz cilvēki parastie netiekot iekšā. Kamēr tā apspriežamies, tamēr jau uzrodas polismeņi, kuri sāk interesēties par mūsu šoferīšiem 🙂

Varadero ierodamies bez iepriekšējām rezervācijām, jo legālu casu tur it kā neesot, savukārt par viesnīcām aizpildījumu ne-sezonā īpaši neiespringstam. Iebraucot tiek piedāvāts serviss – par mazām naudiņām aizvedīšot uz kurieni vajadzīgs. Tā kā nav īsti skaidrs, uz kurieni gribam, tad iesākumā kaut kāpēc piekrītam doties uz casu… tad tomēr pārdomājam un tiekam izsēdināti pie 3 zvaigžņu viesnīcas. It kā neesam pārāk izvēlīgi, taču pēc apskates saprotam, ka šiten palikšanas nebūs.

Lai neblandītos uz dullo, mēģinām atrast internetu, lai pēc redzes atmiņas uzmeklētu vēl Latvijā noskatīto variantu. Interneta meklēšana izvēršas par atsevišķu stāstu – zosu gājienā dodamies cauri pus pilsētai, turklāt es – ar čemodānu pa priekšu, jo tas ir vienīgais veids, kā to kustināt uz ritenīšiem. Savukārt ņemt aiz roktura – aizdomas, ka notrūks ari tas nepamet, un man noteikti negribas tad to staipīt pat nezin kādā veidā 😉 Internets, izrādās, nav nekur. Gar ceļmalu gan ir dažādas būdiņas, kuras lepni grezno uzraksti – Interneto, Telefonico, bet efekta nekāda, tikai kaut kādas bābiņas saldējas kondiškas vējos.

Tad nu izmantojam pēdējo opciju – apturam pajūgu, kurš par samērā lielu cenu aizvizina uz hoteli, kurš atbilst nosaukumam, kurš izzvejots no atmiņas labirintiem – Kawama. Izskatās labi, pat pārāk labi – pilns ar cilvēkiem, izskatās pēc kaut kāda salidojuma vai kā cita, jo tautas, ka ne apgriezties. Rezultātā apmetamies blakus viesnīcā – Tortuga. Puslīdz pieņemams, all-inclusive, istabas nedaudz ož, bet ceram izvēdināt.

Tiklīdz ievācamies, sākas lietus, tāpēc iestūrējam vietējā bārā un trekterējam kokteiļus. Tur dod ari apceptus sendvičus ar desu, tā ka iztikt var. Tā ari paliek galvenā nodarbē līdz pat vakariņām, pēc kurām uzrodas viena kompānija no Maskavas, ar kuru nedaudz ietusējam.

Par krieviņiem runājot… viens no viņiem tāds filosofs, rodas iespaids, ka atvaļināts drošībnieks, viena bojevaja kundzīte, izstiepj no ēstuves plastmasas šķīvi ar ēdamo priekš uzkožamajiem, deklarējot – par visu tāpat jau ir samaksāts. Otra kundzīte mierīgāka, kā ari ir vēl viens jaunāks džeks. Šamējie dikti satraucas, kad kaut ko latviski sākam runāt – davai runāt pa našemu, citādi, ka mēs viņus neaprunājot – kāds psihologs ievērtētu, ka šiem ir mazvērtības komplekss vai kas tamlīdzīgs. Jebšu vienkārši egoisms. Bet tas jau nekas jauns, vai ne 😉

Nākamais – atvaļinātais džeks izbīda teoriju, ka nesaprotot baltiešu negatīvo attieksmi. Redz, viņi taču ļaujot mums dzīvot, precīzāk – ‘dod mums dzīvot’, jo, saproties, varētu taču ari neļaut. Bet mēs tādi nepateicīgi, gruzījoties. Man ienāca prātā doma – diez ko tas džeks teiktu par manu atļauju, ka viņš tagad drīkst lietot to naudiņu, kas atrodas viņa paša makā? Bet lai neieslīgtu bezjēdzīgā dialogā, nemaz nesaku. Tobish – šie mums ‘dod’, kas, manuprāt, ir mūsu defoltā, bet šeit ari ir tā fundamentālā atšķirība uzskatos.

Skatāmies vakara uzvedumu – pilnīgi tizls jautājumu atbilžu vakars. Ejam gulēt.

Parasti diena ar iešanu gulēt ari beidzas, taču šoreiz ir nedaudz citādi – kaut kas istabā sāk grabināties (ja atceraties – vēl joprojām līst lietus, un tā no sirds), pēc īsas sarunas, kurā saprotam, ka neviens no gultā guļošajiem nerada šo troksni, ieslēdzam gaismu un viss skaidrs – skaņas avots ir gaisa kondicionierī. Vienīgi, nebūt nav mehāniskas dabas, bet gan bioloģiskas, turklāt ar asti. Nu, citiem vārdiem – žurka tusē pa kondicionieri 😀

Recepcijā īpaši izbrīnīta meitene nebija un ierāda mums istabu citā korpusā. Smaciņa tā pati, tikai žurku nav. Vismaz pagaidām 🙂

VN:F [1.9.4_1102]
Rating: 0 (from 0 votes)

Izsaki savu viedokli