Šeit neliels monologs, kurš risinājās kādu mēnesi atpakaļ…

Dekorācijas: Vidzemes šoseja, agrs rīts, tumšs, ārā ziema (decembris tomērt), klimatiskie apstākļi atbilstoši – sniegs, ledus, no gaisa krīt vēl (sniegs nevis ledus)… ceļš tīrīts nav… iebraukta tikai viena sliede

Personāži: es iekš auto, vēl daži agrie braucēji, šķiet ari viena ceļa tīrāmā mašīna. ak jā – un traks (jebšu nevērīgs vai vienkārši dulls) autobuss.

Darbības: nav grūti iedomāties, nokļūšana no punkta A uz punktu B šajā rītā ir samērā komplicēta, un saspringums pamazām pārņem ķermeni – sākot no stūrē iekrampētiem pirkstu galiem, līdz pat skausta muskuļiem, no kurienes izplatās tālāk gar mugurkaulu uz leju… labi, šeit nedaudz pārspīlēts, bet tik labi izklausās 😀

Monologs sākas, kā tāda neliela cīņa ar sevi – viena iekšējā balss cenšas pierunāt braukt ātrāk, jo cik tad var čammāties, kamēr otrā turas pretī, sak, nav kur steigt, labāk galā ar visiem četriem riteņiem, nekā jebkādā citā komplektācijā, bet – grāvī. Pats interesantākais, ka vienā brīdī apķēru – abas balstiņas apvienojušās un draudzīgi pārspriež, kurš no politiķiem būtu vainojums pie šīm stulbībām – krīt nejēdzīgs sniegs, tikpat nejēdzīgi daudz jau ir sasnidzis, un tad vēl tas aptrakušais autobuss nesas pa priekšu!!!

Tad nu ari sapratu – tā laikam ir diagnoze, pat klimata untumos vainot kādu no 100 gudrīšu pulka… 😀