Šī diena ir viena no vienmuļākām un neinteresantākajām. Izņemot pāris atsevišķus momentus. Pirmā lieta – kārtējā noņemšanās ar autobusiem. No rīta aizgājām uz auteni, tur atsūta atpakaļ, jāierodas stundu pirms starta. Tikmēr apmeklējam veikalu, iepērkam proviantu mūsu braucienam, kurš plānojas reāli garš – kādas stundas 17… pat ilgāk kā bija no Eiropas līdz Kubai atlidot…

Pēc tam seko izvākšanās un saimnieka apdāvināšana ar Rīgas skatu kartiņām un vēl kādiem niekiem. Antonio atceras, ka ‘Rīga’ esot bijuši pirmie mopēdi, kas parādījušies pēc revolūcijas. Iedāvinām šo to, vairāk gan sieviešu nieciņus, pavārei, tā savukārt iedāvina mums šokolādi – tīri garšīga turklāt. Acīmredzot, meitene kaut kā piepelnās ar šokolādes biznesu 😀

Izveicam ari neiztrūkstošo safotografēšanos un Antonio palūdz atsūtīt bildes pa epastu. Viņam pieejams epasts, kurš nav gluži katram kubietim. Turklāt lielākoties epasti ir vietēja rādiusa, respektīvi Kubas iekšienē darbojas, tāpēc bildi saņemt varēšot, bet atbildēt, visdrīzāk, ne. Vispār epasti un ari dažādi citādi ‘labumi’, kas mums liekas pašsaprotami, pieejami atsevišķiem cilvēkiem, atsevišķām profesijām. Viena no tādām ir ārsti – Antonio māsa ir ārste, kura tajā brīdī atradās Venecuēlā, šķiet. Līdz ar to viņai ir dators, epasts, internets, iespēja iegādāties auto… nu tā…

Pirms aizbraukšanas gribam ko apēst, ieejam vienā no Antonio pieminētajiem restorāniem… nu, nebija slikti ka tā, jo bija interesanti, lai ari paēst ne pārāk izdevās. Ēdiens bija ne visai labs – makaronu salāti izskatījās no iepriekšējās dienas, labākajā gadījumā, vistas zupa – vairāk kā buljons, turklāt ne gluži vista peldēja tajā šķidrumā… 😀 tomēr vislielāko pārsteigumu radīja cena – 7.4 naudiņas, bet nevis CUC, bet CUP, citiem vārdiem, atstājām par četriem cilvēkiem ~50 santīmus… turklāt i tad vēl tur ietilpa dzeramnauda trīskārt pārsniedzot rēķinu 😀

Autenē ieradāmies, biļeti līdz Santiago de Cuba iegādājām, tā ka tik tālu problēmu nekādu. Vienīgais riska faktors – vai paspēsim Santiago de Cuba noķert busu pa tiešo uz Trinidadu jebšu būs jābrauc uz Camaguey. Antonio mums ir pat sarunājis casu iekš Camaguey, ja nu nepaspējam. Ja paspējam – iedod savus telefona kodus, lai uz viņa rēķina varam sazvanīt un pateikt, ka casu nevajag. Kubā publiskie telefoni, saskaņā ar Antonio, uz kapeikām nedarbojas, vajag ievadīt savu kodu – 12 cipari, lai no jebkurienes uz attiecīgā rēķina var zvanīties…

Autobusā nekā jauna – aukstums, video klipi… iebraucam Santiago de Cuba un līdz ar nagiem, bet ietrāpām Trinidadas autobusā. Tieši tāpat – līdz ar pēdējām minūtēm – izdodas sazvanīt Antonio, jo autoostas telefona aparāti tukši nestāv, visādi džondžiki grib ar savām žubēm aprunāties vai ko tādu, bet par laimi ne vienmēr beibes paceļ – vismaz tā varēja spriest no jaunekļa ģīmja, kurš darbināja aparātu pirms manis 😀

Pēdējais triks vēl iznāca, ka autoostā gandrīz palika soma, taču princips – pārbaudīt visas kabatas un bagāžas vienības noderēja, fakts tika konstatēts un ari soma atradās, tā ka visi laimīgi startējām uz Trinidadu. Adresi mums bija iedevis Antonio, tā ka mierīgi paļāvāmies uz ieteikuma principu, kurš līdz šim bija lieliski darbojies.

Bildes reāli maz, bet šī diena un liela daļa nākamās pagāja autobusā 😉