Labrīt!

Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks – tādu tēzi pirmo reizi izdzirdēju skolā, ja nemaldos, kādā 9.klasē sabiedrības (vai kā citādi to sauca) mācības stundā. Koncepts, domāju, ietver sevī zināmu taisnību, bet ne par to ir šis stāsts 🙂 Šoreiz gribēju padalīties (redz, parādās socializēšanās jebšu sabiedriskošanās moments) savā pieredzē par mūziku, ko ikdienā drillēju sava noskaņojuma uzlabošanai vai uzturēšanai pozitīvā plāksnē.

Līdz šim aktīvi klausījos radio SWH. Taču nu jau kādu laiku, šķiet, tas iesākās ar Millera kunga iesaistīšanos ēterā, pa reizei tomēr diskvalificēju minēto raidstaciju, tiklīdz izdzirdu kādu balsi no mana (privātā) ‘nevēlamo DJ’ saraksta, un pārštepselējos uz citu frekvenci vai ierubīju pavisam autonomu skaņu avotu, piem., CD.

Kādu laiku atpakaļ (nu, gadus 1.5 – 2) biju sev atklājis sev Christina Aguilera, faktiski viņas pēdējo, šķeit, albūmu – Back To Basics. Turklāt atklājis tik ļoti, ka vienu decembra dienu pat pieķēru sevi esam Vīnē apmeklējot viņas koncertu… 😀 Koncerts patika nenormāli, bet šis stāsts nav ari par šo pasākumu 😉 drīzāk par to, ka katrā konkrētā brīdī vai ik pa kādam laika periodam, vismaz man, ir kāda aktuāla mūzika, izpildītājs, kurš spēj dot enerģiju, spēku un visu pārējo, lai izairētu to straumi, nereti krācēm pildītu, ko mēdz dēvēt ari par dzīvi.

Šobrīd esmu atradis sev Busuļa КИНО. Teikšu atklāti – neesmu krievu mūzikas piekritējs (tas droši vien bērnības divu plūsmu skolas ietekmes rezultāts :D), lai ari ir izņēmumi, piem., Zemfira, vai atsevišķas citu izpildītāju dziesmas, taču nemaz netraucē, ka albumā blakus 10 dziesmām latviski atrodamas ar 11 dziesmas krievu valodā. Šajā albumā, līdzīgi kā pats dziedonis reiz izteicās, krievu valodu uztveru nevis kā nacionalitāti, bet gan kā izteiksmes līdzekli, gandrīz vai kā mūzikas instrumentu… Turklāt, izmantojot laipno PlatformaMusic akciju ar 50 000 bezmaksas dziesmām, tagad manā PC griežas pavisam legāli mp3 failiņi. Un kas pats labākais – šķiet, ka iegādāšu ari CD formātā šo albūmu 😉

Par pašu albūmu un izpildītāju runājot, ir sajūta, ka džeks dod vaļa no sirds un dvēseles, lai cik ari tas banāli un klišejiski neizklausītos, un tas ari ir tas, kas pievelk, kas ļauj atrast un atbrīvot enerģiju ari sevī. Dziesmas ir gan nopietnas, gan humorīgas (vismaz tā es tās saprotu – katrs jau interpretē no savas samaitātības pakāpes ;D), un dažos gadījumos krieviskās ir citādākas kā latviskās, dažos tās praktiski neatšķiras vēstījuma ziņā, kas ari nav slikti.

Labi, pietiek spriedelēt – ir ari citas lietas darāmas! 😉