Rīt ir 16. marts. Šis datums katru gadu piesātināts ar patiesām vai pseido-kaislībām attiecībā uz notikumiem pirms teju 70 gadiem (67, ja gribam būt pedantiski). Diemžēl jāatzīst – no skolas vēstures sola konkrētus faktus, ko varētu atmiņā ātri sagrābstīt, nebiju pagrābis līdzi, Tādēļ nolēmu noskaidrot, kas tad īsti ir visa šī, atvainojiet, jandāliņa pamatā.

Atradu vairākus avotus, taču visizsmeļošākais un konkrētākais, manuprāt, ir Ulda Neiburga, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka darbs (šiten). Katrs, protams, var palasīties pats, taču tā kā labi zināms, ka interneta paaudzei ir aizvien grūtāk lasīt garus tekstus, lūk, kopsavilkums.

Dienu izvēlējās organizācija Daugavas vanagi 7 gadus pēc kara beigām, lai atzīmētu latviešu leģiona dienu. Galvenais arguments – šajā datumā norisinājās cīņas par pozīcijām netālu no Latvijas austrumu robežas (Krievijas teritorijā). Īpašā pazīme – šīs bija vienīgās kaujas, kurās abas latviešu divīzijas cīnījās kopā turklāt latviešu virsnieku vadībā.

Cīņu rezultāts 16.-18. martā bija pozitīvs, tomēr, kā noptotams, – ne ilgstoši, jo 8 dienas vēlāk (26. martā) sākās padomju pretuzbrukums, un liela fiziskā pārspēka priekšā pozīcijas tika atdotas. Rezultātā ap 2000 kritušo latviešu rindās.

Ir tomēr dažāda kalibra cilvēki. Gan pēc balss, gan vienkārši tāpat – pavisam cilvēcīgi. Tāds secinājums mani ‘uzmeklēja’ Mārtiņa Freimaņa koncertu noskatoties… Bet tam droši vien tā jābūt. Un droši vien – labi ka tā…

Japānā šobrīd risinās reāls izdzīvošanas šovs, ‘nieka’ 8.9 balles zemestrīce apgriezusi daudz lietu – tai skaitā burtiski – kājām gaisā, bet es tikmēr pārslēdzu uz TV6 – Simpsoni sākas, kā nekā… Mūsdienu tehnoloģijas ārkārtīgi pasauli satuvina, taču laikam tas tikai tā, ziņas, galvas nogrozīšana un nopūta, ka biržas tagad satrakosies un, nez, varbū atkal kaut kas paliks dārgāks. Vismaz cilvēka vulgaris līmenī. Ko lai dara…

Teikšu kā ir – šis bija jau otrais šī gada izskrējiens svaigā gaisā, un, ja godīgi, ari otrais, ko vispār par tādu varētu saukt. Nav gluži tā, ka bez tā nevarētu dzīvot, bet gribas kaut kā vairāk pakustēties, gan ari jāsāk riktēties uz maija maratonu. Pusmaratonu, ja gribam būt pavisam precīzi.

Pirmais izskrējiens (jo 3km par nopietnu skrējienu tomēr negribas saukt) bija vakarā, tāpēc jo interesantāk bija rīta pasākums. Atzīšos – patika labāk. Vairāk gaismas, mazāk auto, svaigāks gaiss.

Vēl kāda lieta – kādu laiku atpakaļ pats biju sagribējis daļēji privātiem nolūkiem tādu lietu/vietu, kur uzskaitīt skrējienus, braucienus – vienā vārdā, fiziskos treniņus. Toreiz tālāk par funktierēšanu netiku, bet izrādās neba nu es vienīgias – ir uzradīts tāds http://www.endomondo.com, kur tieši tas ari notiek. Vari sakrāmēt pats savus un pablenzt uz draugu vai kaut visas pasaules (cik nu tur ir sareģistrējušies) aktivitātēm. Kas to dara pavisam vieglu un feinu – ja ir pie rokas kāds no telefoniem, kuri atbalsta GPS un kurus atzīst pats endomondo – tad viss treniņš ierakstās telefonā un uzlādējas internetā. Ja nu gribas pavisam izvirtības, tad var vēl atrast kādu no aparātiem, kurš tam visam var vēl pievienot ari sirds monitorēšanu

p.s. bildīte no http://fitnessgurunyc.com/2010/04/the-runners-abcs/ (kurš gan jau nočiepis vēl kaut kur citur)