Tur savukārt citi piedzīvojumi – ļoti interesanti jautājumu vai ir brīva vieta uztver recepcija. Izrādās, kaut kas nav tik vienkārši, kā varētu likties. Meitene pati nevar ne rezervēt, ne pateikt, vai ir brīvas vietas, tāpēc tiekam sūtīti augšā pie Joela, komercvadoņa. Iztusējam augšā pa pieņemamo telpu, gaidot Joelu, kura kabinets slēgts. Zīmīgas skaņas nāk no labierīcību puses, bet džeks pats nerādās. Tā pavadījuši kādas minūtes 10, dodamies atpakaļ pie recepcijas. Meitene ņemas kaut ko pa telefonu un smaidīgi deklarē, ka nu noteikti Joels būšot, lai tik ejam atpakaļ. Tiešām Joels kā dzīvs sēž kabinetā. Uz jautājumu par brīvām istabām sariktē neizpratnes pilnu seju, jo istabas tiešām esot. Tad nu sarunājam divas istabas un dodamies atpakaļ.

Kad ievācamies – baigi feini. Istaba ir vissolīdākā visā ceļojuma laikā, pieticīgi runājot. Ari pats hotelis ir citas klases, tas jūtams ik uz katra soļa. Pēc ievākšanās atkal izmantojam pludmales pakalpojumus, līdz sākas lietus. Kā jau septembra beigas, tuvojas lietus sezona, un ceļojuma otrajā daļā gandrīz katru dienu vairāk vai mazāk, bet uzlīst lietus. Pie naudas maiņas kabīnes sastapta dāmīte žēlojas, ka oktobris vispār esot vāks – ar lietussargu vien jāstaigā. Diez ko kubieši teiktu par mūsu dubļaino rudeni…

Kādu brīdi paklaiņojam ari pa plašo teritoriju, izrādās ir ari ‘lētais’ sektors, kurā ēkas vairāk līdzinās kojām… Tā ka atkal velkas uz lietu, līdz vakariņām ļoti mietpilsoniski – iegrimstam satelīta TV piedāvājumā.

Rezumējums par Varadero – intereses un kontrasta pēc bija jāaizbrauc, bet ja ir vēlme aplūkot Kubu pašu, tad tā nav īstā vieta. Neko jaunu gan nepateicu, bet tā nu tur ir. Kūrorts kā jau kūrorts.

.

Nu ja, un šis tiem, kuriem ir interese par dvakojošām, nedaudz noplukušām istabām un žurkām kondicionierī:

]]> http://www.desperado.lv/blogs/2009/02/23/kuba-15-varadero/feed/ 2 http://www.desperado.lv/blogs/2009/02/16/kuba-14-cienfuegos-%e2%80%93-varadero/ http://www.desperado.lv/blogs/2009/02/16/kuba-14-cienfuegos-%e2%80%93-varadero/#comments Mon, 16 Feb 2009 08:00:34 +0000 desper http://www.desperado.lv/blogs/?p=482 No rīta paēdam brokastis un trīs vārdus papļāpājam ar Normu, tad jau jāstartē uz autoostu. Pa ceļam čemodāns nodemonstrē savu atlikušo izturību – notrūkst ari gala rokturis, kā vienīgo kareivi atstājot sāna rokturi Tad vēl uzrodas vīri, kas piedāvā vest particular – esot riktīgi laba mašīna, liels bagāžnieks, komforts un tā tālāk. Tā kā džeki autobusa cenas zina, tad par cenu ari sauc summu, kas ir nedaudz, bet zemāka par autobusu. Kad apskatām auto – VW Jetta, tas nozīmē, ka trijiem jāsēž aizmugurē uz 2 stundām… nu, pārāk vilinoši neizklausās. Tad atklājas ari tas, ka cena tomēr ir nedaudz lielāka. Ar cenām vispār ir jāuzmanās, nepieciešams konkrēti saprast, kas un cik maksā, lai nerastos pārpratumi – kā mums bija ar stundas izcenojumu nevis par braucienu, vai ari šis gadījums. Mēģinājām nokaulēt, viens no bariņa tā kā piekrīt, bet šoferis tad sāka spriedelēt, ka viņam kādu dzērienu vajadzēšot vai ko tādu… attiecīgi izlemjam doties ar autobusu.

Kā papildus faktors iedarbojas kaut kur dzirdēta doma, ka Varadero ir kā kūrortu zona, kurā nemaz cilvēki parastie netiekot iekšā. Kamēr tā apspriežamies, tamēr jau uzrodas polismeņi, kuri sāk interesēties par mūsu šoferīšiem

Varadero ierodamies bez iepriekšējām rezervācijām, jo legālu casu tur it kā neesot, savukārt par viesnīcām aizpildījumu ne-sezonā īpaši neiespringstam. Iebraucot tiek piedāvāts serviss – par mazām naudiņām aizvedīšot uz kurieni vajadzīgs. Tā kā nav īsti skaidrs, uz kurieni gribam, tad iesākumā kaut kāpēc piekrītam doties uz casu… tad tomēr pārdomājam un tiekam izsēdināti pie 3 zvaigžņu viesnīcas. It kā neesam pārāk izvēlīgi, taču pēc apskates saprotam, ka šiten palikšanas nebūs.

Lai neblandītos uz dullo, mēģinām atrast internetu, lai pēc redzes atmiņas uzmeklētu vēl Latvijā noskatīto variantu. Interneta meklēšana izvēršas par atsevišķu stāstu – zosu gājienā dodamies cauri pus pilsētai, turklāt es – ar čemodānu pa priekšu, jo tas ir vienīgais veids, kā to kustināt uz ritenīšiem. Savukārt ņemt aiz roktura – aizdomas, ka notrūks ari tas nepamet, un man noteikti negribas tad to staipīt pat nezin kādā veidā Internets, izrādās, nav nekur. Gar ceļmalu gan ir dažādas būdiņas, kuras lepni grezno uzraksti – Interneto, Telefonico, bet efekta nekāda, tikai kaut kādas bābiņas saldējas kondiškas vējos.

Tad nu izmantojam pēdējo opciju – apturam pajūgu, kurš par samērā lielu cenu aizvizina uz hoteli, kurš atbilst nosaukumam, kurš izzvejots no atmiņas labirintiem – Kawama. Izskatās labi, pat pārāk labi – pilns ar cilvēkiem, izskatās pēc kaut kāda salidojuma vai kā cita, jo tautas, ka ne apgriezties. Rezultātā apmetamies blakus viesnīcā – Tortuga. Puslīdz pieņemams, all-inclusive, istabas nedaudz ož, bet ceram izvēdināt.

Tiklīdz ievācamies, sākas lietus, tāpēc iestūrējam vietējā bārā un trekterējam kokteiļus. Tur dod ari apceptus sendvičus ar desu, tā ka iztikt var. Tā ari paliek galvenā nodarbē līdz pat vakariņām, pēc kurām uzrodas viena kompānija no Maskavas, ar kuru nedaudz ietusējam.

Par krieviņiem runājot… viens no viņiem tāds filosofs, rodas iespaids, ka atvaļināts drošībnieks, viena bojevaja kundzīte, izstiepj no ēstuves plastmasas šķīvi ar ēdamo priekš uzkožamajiem, deklarējot – par visu tāpat jau ir samaksāts. Otra kundzīte mierīgāka, kā ari ir vēl viens jaunāks džeks. Šamējie dikti satraucas, kad kaut ko latviski sākam runāt – davai runāt pa našemu, citādi, ka mēs viņus neaprunājot – kāds psihologs ievērtētu, ka šiem ir mazvērtības komplekss vai kas tamlīdzīgs. Jebšu vienkārši egoisms. Bet tas jau nekas jauns, vai ne

Nākamais – atvaļinātais džeks izbīda teoriju, ka nesaprotot baltiešu negatīvo attieksmi. Redz, viņi taču ļaujot mums dzīvot, precīzāk – ‘dod mums dzīvot’, jo, saproties, varētu taču ari neļaut. Bet mēs tādi nepateicīgi, gruzījoties. Man ienāca prātā doma – diez ko tas džeks teiktu par manu atļauju, ka viņš tagad drīkst lietot to naudiņu, kas atrodas viņa paša makā? Bet lai neieslīgtu bezjēdzīgā dialogā, nemaz nesaku. Tobish – šie mums ‘dod’, kas, manuprāt, ir mūsu defoltā, bet šeit ari ir tā fundamentālā atšķirība uzskatos.

Skatāmies vakara uzvedumu – pilnīgi tizls jautājumu atbilžu vakars. Ejam gulēt.

Parasti diena ar iešanu gulēt ari beidzas, taču šoreiz ir nedaudz citādi – kaut kas istabā sāk grabināties (ja atceraties – vēl joprojām līst lietus, un tā no sirds), pēc īsas sarunas, kurā saprotam, ka neviens no gultā guļošajiem nerada šo troksni, ieslēdzam gaismu un viss skaidrs – skaņas avots ir gaisa kondicionierī. Vienīgi, nebūt nav mehāniskas dabas, bet gan bioloģiskas, turklāt ar asti. Nu, citiem vārdiem – žurka tusē pa kondicionieri

Recepcijā īpaši izbrīnīta meitene nebija un ierāda mums istabu citā korpusā. Smaciņa tā pati, tikai žurku nav. Vismaz pagaidām

Busā nekādu īpašu jaunumu nav, ja nu vienīgi šoreiz nav TIK auksts gaiss. Cienfuegos tante jau priekšā ar uzrakstu, un tāda runīga – kaut ko jau stāsta par manu zaļo kreklu, laikam tas kā orientieris norādīts Pa ceļam koferim izplīst velkamā ručka – nu ko, vai nu mantu par daudz (kas ir fakts – mantas par trešdaļu mazāk točna varēja ņemt līdzi, bet latvietis-praktiskais taču grib nodrošināties pret visu), vai ari koferis ne pārāk labs. Visdrīzāk jau abi Māja nav tālu, kārtīga un glīta. Vēl brīdi vienā no istabām tur rosās kādā no iepriekšējām pilsētām redzēts austriešu pārītis. Papļāpājot uzzinām, ka šie bijuši Trinidadā pie ūdenskritumiem… velns, tas būtu bijis interesanti, bet kaut kā palaidām garām tādu lietu…

Tiklīdz piereģistrējamies, dodamies uz pilsētu. Atrodam centru, kā vienmēr – bildes, skati. Saskaņā ar info no grāmatas gribam uzkāpt slavenajā Palacio Ferrer tornītī, taču izrādās, ka ēka ciet uz restaurāciju. Klaiņojot pa laukumu satiekam puisi, kurš, konstatējis, ka esam no Eiropas, paziņo, ka krājot Eiropas monētas. Kad izskatāmies aizdomīgi, tiek izbīdīts dzelžains arguments, ka monētas taču banka neņemot pretī. Ar prieku iešķiebjam šim dažāda kalibra santīmus, taču džeks izskatās reāli vīlies… pāris dienas vēlāk ari sapratām kāpēc – normāla prakse ir, atrodot citus tūristus, samainīt kapeikas pret papīra eiro

Pastaiga pa pilsētu izvēršas gara, jo izlemjam aizstaigāt uz Punta Gordi, īsti nezinot, cik tas tālu. Pussala jau tīri glīta un pussalas galā atrodas Palacio de Valle – Batistas laikā bijis kazino, tagad pārvērsts par restorānu. Turpceļā izmantojam padomu un paēdam Club Cienfuegos – viena no labākajām un ne pārāk dārgajam ēstuvēm. Ēdiens tiešām labs, skats no balkona tāpat… dzīve ir skaista pat pēc tik ilgas soļošanas. Starp citu – ceļojuma laikā nostaigāti TIK daudz kilometri, ka pat bail parēķināt… tas ari nebūtu nemaz tik viegli, bet – katrā pilsētā staigāts tika gandrīz visu laiku, kamēr nebijām pludmalē. Ok, bija ari pa kādai pusdienai, kas pavadītas en casa, bet tāpat… Pie paša Punta Gordi tāds interesants parciņš ar figūrām – vairāk gan redzams bildēs.

Ņemot vērā nupat minēto, atpakaļceļā izšķiramies par labu pajūgam. Neesam vēl mēģinājuši tādu pārvietošanās līdzekli. Nora (saimniece) pabrīnās, ka esam jau atpakaļ, taču kaut kā ir sagurums vēl kur doties. Pēc nelielas snaudas, klāt ir ari vakariņas, pēc kurām uz stundiņu izkursējam uz nakts pilsētu. Apstaigājam to pašu centru, noskatāmies nakts dzīvē, kura pārāk neatšķiras no citām pilsētām. Ja nu vienīgi – nedaudz neapdomīgi pievēršot pārāk lielu uzmanību vienam no klaidoņsuņiem – iegūstam uzticamu pavadoni līdz pat pilsētas otram galam. Atceļā kā vēl viena atrakcija ir divi sīkie, no kuriem viens uzmet salto atpakaļgaitā un otrs mēģina iekasēt naudiņu – ko lai saka, katrs cenšas kā māk

p.s. interesanta pilsēta adrešu ziņā – visas ielas numurētas…  it kā nav nekāda jaunā pilsēta, dibināta 1819.gadā, bet bijis slinkums nosaukumus domāt

Pēc pludmales mēģinām ietrāpīt bufetes restorānā, bet šoreiz neveiksmīgi – nokavējam un pasniedz tikai ēdamo pēc menu. Tad uzmeklējam citu iestādi – pie durvīm dažādu grabuļu tirgotāji, uz ielas mūs pārtver un mēģina pierunāt uz kādu ‘paladar’, bet kaut kā paliekam pie restorāna. Ēdiens labs, izņemot, varbūt, iesākuma salātus… bet toties beigās tiek pasniegts pat HELADO (saldējums)!!

Tālāk slinkā izpildījumā paklejojam pa pilsētu, uzmeklējam vakar atklāto suvenīru veikalu. Tur kādu brīdi grozāmies, novērojam cigāru tapšanas procesu, atrodam ari metrīgu eksemplāru – to gan nepārdod, nav pat cena noteikta…

Atceļā nobaudām Kubas tropiskā klimata iezīmes – ne no kurienes apmācas un sāk gāzt reāls lietus, nu tāds no sirds, tā ka pēc diviem soļiem ūdens ir jau līdz pēdējai vīlei tā kā priekšroku dodam sausam laikam nedaudz piestājam pie veikala zem nojumītes, cerībā, ka lietus tikpat strauji ari pārstās… nu – cerības izrādās veltas, pēc kādas pusstundas, ko paniekojamies ar dažu foto kadru uzņemšanu un apkārtējās ielās pavīdošo gājēju vērošanu, izlemjam tomēr doties tālāk, jo lietus nedomā piebremzēt… galā esam – slapjo krekliņu un kleitu šovs pilnos apgriezienos, bet vismaz interesanti

Pēc vakariņām, kuras gandrīz noguļam un kuru laikā iepazīstamies ar diedelnieku kaķi (kamēr ēdamais, tamēr draugs, tiklīdz gribi paglaudīt, tā viņam neatkarīgs raksturs, saproties), nedaudz pasēžam ar Karlosu – otras mājas saimnieku. Šo to papļāpājam par dzīvi Kubā… automašīnu tirgus viss faktiski ir melnais tirgus, cenas vājprātā – žigulis 7-8 tūkstoši cuc, Hyndai, Peugeot jau kādi 12-14 tūkstoši cuc… Atgādināšu – vidējā alga bija ~20-30 cuc mēnesī. Citiem vārdiem – legālā veidā žiguli var sakrāt ~25 gados. Pie nosacījuma, ka vispār ne ēd, ne dzer, ne kā citādi tērē mēnešalgu. Šeit vietā nākamais Karlosa komentārs, ka tādēļ katrs mēģina kaut kā darboties, piepelnīties, pārsvarā gan uz tūristu rēķina. Daži godīgi, citi ne pārāk – piem., mēģinot ietirgot cigārus, kuros varot būt da jebkas, pārsvarā gan banānu lapas Noskaidrojām, ka Kubā nav nekas neparasts ārstam dot pateicības – kaut kur dzirdēts stāsts, ne?

Ko lai saka – viena pasaule, tās pašas situācijas, lai ari 10 000 km no Latvijas

Kad izpaunojamies, taksistam iedodam adresi, šis gandrīz palecas uz sava beņķa – dikti laba māja, pazīstot saimnieci, kas tur vēl par radu rakstiem. Aizgādā mūs tur, mums gan neviens tur negaida, rīts kā nekā, turklāt pirms tam nepieteicāmies līdz ar to šoreiz nedaudz aplaužamies, jo vietas aizņemtas, bet – kā vienmēr – tiekam pārsūtīti tālāk. Šķiet, ja zini kaut vienu adresi, tad automātiski tiksi nogādāts līdz nākamai casai bez problēmām, ja tā zināmā būs aizņemta. Droši vien šī sistēma tiek eļļota ar dalīšanos peļņā, bet – normāla prakse…

Nu jā… tad nu mūs pārsūta pie saimnieces meitas un viņas kaimiņa. Ievācāmies pie meitas, kompanjoni – pie kaimiņa. Mūsu mājvieta tāda pavisam vienkārša un prasta, salīdzinot ar Baracoa vai pat Havanu. Taču dzīvot, protams, var un nekāda katastrofa nav, viss atkarīgs no prasību līmeņa Kaimiņš – Karloss, gan biznesā, šķiet, ir ilgāk, mājas iekārtojums reāli sit pušu dažu labu mūsu Eiropas viesnīcas līmeni, katrā ziņā Frankfurtes viesnīcu noteikti. Kā sacīt – ja grib, tad var izgrozīties visos laikos un apstākļos!

Starp ceļotājiem ievilcies neliels saspīlējums, tāpēc pēc autoostas izlūkošanas, kur skatījām laikus, kad varam startētu uz Cienfuegos, pa pilsētu profilakses nolūkos izklīstam atsevišķos pāros. Tā nu paklaiņojam pa centru, sataisām bildes, uzduramies interesantam bufetes veida restorānam, kur var atrast pat kartupeļus (samērā reta parādība Kubā) un makaronus, ar diedelnieku suni. Pēc pusdienām turpinām klaiņošanu un fočēšanos.

Kļūdu izdarīju, kad devāmies torņa virzienā – pieklīst meitenīte, kura mēģina izprasīt naudiņu, ko nepārdomāti ari šai izsniedzu, kabatā sagramstītas sīknaudas formā. Pēc pāris soļiem jau esam krietna bariņa ielenkumā, kuri cits caur citu auro kaut ko, skaidrs, grib naudu… paglābjamies, kā pašiem šķiet, muzejā, kur bez visa kā cita var uzrāpties tornī. Tornis paver feinus skatu plašumus visos virzienos un uz brīdi piemirstam par diedelnieku uzbrukumu. Kad dodamies ārā no iestādes, turpat tas bars vien ir, nu ir uzradies vēl viens kekss, kurš provē ietirgot cigārus, ņemas dažādās valodās, beigās pat krieviski sāk ko vervelēt.

Vakarā aizstaigājam uz Casa de la Musica. Tur ietusējam pie galdiņa, dzeram alu, skatāmies dejas – visi atkal dejo uz 2. Paši ari ieprovējam kādu deju uzlaist, nekas gan prātīgs neizdodas – ar čībām pa bruģi ne pārāk veikli var izmanevrēt… Bet vispārējā noskaņa pozitīva, un vakars feins. Var novērot vietējo floru un faunu, ja tā var izteikties. Pasākumā salīdzinoši daudz policistu, redzami dažādi slāņi – kā jau katrā kultūrā, ir modes vergi – satērpušies kaut kādos krāšņos kankaros, ir netradicionāli orientētie – vismaz tā šķiet, redzot apģērba piegriezumu un kustību manieri (Kubā, cik dzirdēts, šī kustība tiek zināmā mērā represēta), tāpat var novērot kubietes, kuras iznākušas medībās, gan brīnums vai šitādas kādu var ari nomakšķerēt… lai gan – daudz ko nosaka alkohola daudzumus ;D Tad grupas uzstāšanās beidzas, sākas regetona disene un izlemjam finišēt…

Šī adrese – luksuss casai:

Un šitā – mazāk aprīkotā casa:

Pēc tam seko izvākšanās un saimnieka apdāvināšana ar Rīgas skatu kartiņām un vēl kādiem niekiem. Antonio atceras, ka ‘Rīga’ esot bijuši pirmie mopēdi, kas parādījušies pēc revolūcijas. Iedāvinām šo to, vairāk gan sieviešu nieciņus, pavārei, tā savukārt iedāvina mums šokolādi – tīri garšīga turklāt. Acīmredzot, meitene kaut kā piepelnās ar šokolādes biznesu

Izveicam ari neiztrūkstošo safotografēšanos un Antonio palūdz atsūtīt bildes pa epastu. Viņam pieejams epasts, kurš nav gluži katram kubietim. Turklāt lielākoties epasti ir vietēja rādiusa, respektīvi Kubas iekšienē darbojas, tāpēc bildi saņemt varēšot, bet atbildēt, visdrīzāk, ne. Vispār epasti un ari dažādi citādi ‘labumi’, kas mums liekas pašsaprotami, pieejami atsevišķiem cilvēkiem, atsevišķām profesijām. Viena no tādām ir ārsti – Antonio māsa ir ārste, kura tajā brīdī atradās Venecuēlā, šķiet. Līdz ar to viņai ir dators, epasts, internets, iespēja iegādāties auto… nu tā…

Pirms aizbraukšanas gribam ko apēst, ieejam vienā no Antonio pieminētajiem restorāniem… nu, nebija slikti ka tā, jo bija interesanti, lai ari paēst ne pārāk izdevās. Ēdiens bija ne visai labs – makaronu salāti izskatījās no iepriekšējās dienas, labākajā gadījumā, vistas zupa – vairāk kā buljons, turklāt ne gluži vista peldēja tajā šķidrumā… tomēr vislielāko pārsteigumu radīja cena – 7.4 naudiņas, bet nevis CUC, bet CUP, citiem vārdiem, atstājām par četriem cilvēkiem ~50 santīmus… turklāt i tad vēl tur ietilpa dzeramnauda trīskārt pārsniedzot rēķinu

Autenē ieradāmies, biļeti līdz Santiago de Cuba iegādājām, tā ka tik tālu problēmu nekādu. Vienīgais riska faktors – vai paspēsim Santiago de Cuba noķert busu pa tiešo uz Trinidadu jebšu būs jābrauc uz Camaguey. Antonio mums ir pat sarunājis casu iekš Camaguey, ja nu nepaspējam. Ja paspējam – iedod savus telefona kodus, lai uz viņa rēķina varam sazvanīt un pateikt, ka casu nevajag. Kubā publiskie telefoni, saskaņā ar Antonio, uz kapeikām nedarbojas, vajag ievadīt savu kodu – 12 cipari, lai no jebkurienes uz attiecīgā rēķina var zvanīties…

Autobusā nekā jauna – aukstums, video klipi… iebraucam Santiago de Cuba un līdz ar nagiem, bet ietrāpām Trinidadas autobusā. Tieši tāpat – līdz ar pēdējām minūtēm – izdodas sazvanīt Antonio, jo autoostas telefona aparāti tukši nestāv, visādi džondžiki grib ar savām žubēm aprunāties vai ko tādu, bet par laimi ne vienmēr beibes paceļ – vismaz tā varēja spriest no jaunekļa ģīmja, kurš darbināja aparātu pirms manis

Pēdējais triks vēl iznāca, ka autoostā gandrīz palika soma, taču princips – pārbaudīt visas kabatas un bagāžas vienības noderēja, fakts tika konstatēts un ari soma atradās, tā ka visi laimīgi startējām uz Trinidadu. Adresi mums bija iedevis Antonio, tā ka mierīgi paļāvāmies uz ieteikuma principu, kurš līdz šim bija lieliski darbojies.

Bildes reāli maz, bet šī diena un liela daļa nākamās pagāja autobusā

Šodien gribam garo ekskursiju uz ūdenskritumiem, runājam ar saimnieku, lai saspriež auto. Pēc kāda brīža saimnieks ir klāt, bet sarunājis auto, kurš uz ūdenskritumu gluži neaizvedīs – esot vareni lijis kalnos un ceļi gluži mīksti un neizbraucami. Nu neko… braucam uz Parku rezervātu.

Kad esam klāt, piedāvā divus variantus – vizināties jūras līcī ar laivu jebšu soļot kalnos, divu stundu attālumā ir kalna virsotne. Tā kā meitenes īpaši nav laimīgas par staigāšanu trīsdesmit grādos, tad paliekam pie laivas. Pēc kāda brīža nāk vīrs ar motoru pār plecu un dodamies uz laivu. Nepaiet ne 10 minūtes, kad motors patiešām iedarbojas un, prātīgi pukšķinot, dodamies ceļā.

Līcis krāšņs, apkārt lidinās daudz ērgļu, kurus amatieriskā manierē mēģinu dikti fotografēt vienu brīdi pat ieraugu lidojošu zivju bariņu, kurš gan ir tik iespaidīgs un zibenīgs, ka vairāk par atvērtu muti nepaspēju nodemonstrēt, kur nu nofočēt Vēl iebraucam tādā kā attekā, kā kanālā, kura malās aug ļoti sakņaini krūmāji, kuros ieskatoties var ieraudzīt virkni dažādu kustoņu un citu mošķīšu, prevalē gan dažādu krāsu un formu krabjveidīgie.

Atgriežoties ieejam restorānā (vai viesnīcā, nu jau neatceros), lai piebremzētu pastaigas radīto izsalkumu. Pēc paskata sagaidām lielus ciparus ēdienkartē – liela ēka lieliem logiem, diezko krāšņa gan nav (bet Baracoa tāpat nekas ļoti krāšņs nav), galdiņi aristokrātiski, oficiantu formas tāpat… Tomēr izrādās cenas pat ļoti pieklājīgas – tā teikt pārsteigumu un kontrastu zeme

Līdz vakariņām tiek finišēta pudele, savukārt pēc tam sākas lietus, turklāt spēcīgs… dienas aktivitāšu dēļ piezadzies ari nogurums, līdz ar to pat uz vakara pastaigu neizejam.

Tā kā taksi negribējām ņemt, gājām uz galveno laukumu sarunāt transportu. Uzradās tetovēts džeks, kurš bija ar mieru sagādāt. Izvērsās interesanta saruna – viens no mūsu ceļotājiem bija ar krietnu miesasbūvi, ko vietējie ik pa brīdim apbrīnoja, tā teikt, atlētisms ir cieņā visur Tā kā tetovētais ari bija svaru cienītājs, tad apmainoties laipnībām, vietējais izteicās, ka trenēties jau varot, bet, redz, pārtika ir ne pārāk laba. Savukārt mēs nosecinājām, ka līdzekļi tetovēšanai pietiek, bet ēdamajam – ne bet var jau būt, ka tetovēšanās izmaksas Kubā ir daudz zemākas?

Pa to laiku transports atrasts un mēs dodamies uz pludmali. Līdzi mums brauc vietējas šušārs, kurš atgādina kādu grauzēju… un attiecīgi ari uzvedās pa reizei, bet par to – vēlāk Mašīna ir amīšu bobiks, kurā mūs sasēdina kravas kastē uz soliem. Pāri noklāj pārsegus – tipa, lai saule nekarsē. Vēlāk gan noskaidrojām, ka vietējiem (auto ar dzelteniem numuriem) tūristus pārvadāt ir aizliegts un var ieberzties krietnos sodos (vietējiem, tūristiem soda nav).

Ceļi galīgā tūtā – bedres, brīžiem seguma vispār nav, bet gar ceļmalām ik pa brīdim var redzēt, tik nez cik senus, dažādus propagandas uzrakstus – dažādus uzsaukumus par revolūcijas svarīgumu, par cieņu Fidelam, par darba nozīmīgumu utt. Nu, redzēts jau kaut kur, ne…?

Līdzīgi kā ar auto, ari pludmalē ‘grauzējs’ mūs ieved pa sānu taku. Jābrien cauri džungļiem, kur Aiks pastrādājis, koki sagāzti krustu šķērsu, turklāt pats Aiks tik pa jūru garām nogājis… bet nu beidzot izbrienam pludmalē, kas ir vienkārši ideāla – smiltis, jūra, saule… viss tukšs… Mūsu pavadonis par visu varīti grib pierunāt palikt turpat. Ēdamo atnesīšot, dzeramos ari, nu – pilns serviss. Mums gan vīrs sāk likties aizdomīgs un ejam tik uz priekšu līdz nonākam oficiālajā, ja tā var teikt, pludmalē – tur ir ari ķeblīši, fonā ir restorāniņš, kaut kādi vietējie, bet kopumā – patukšs.

Lai ari patukšs, daži vietējie tirgotāji tomēr uzrodas – kokosi, zivis. Pēcāk no ūdens izbrien zvejnieki ar svaigām zivīm – barakudas un kas tur vēl. Piedāvā turpat uzgatavot, tomēr tā kā meitenes uz zivīm skatās skeptiski, izlaižam piedāvājumu.

Kad atgriežamies, štukojam aizstaigāt uz Casa de Trova, ietusēt. Tā ari izdodas, tomēr nedaudz pavēlu – šie tur nemuzicē līdz rītam, līdz ar to tur bija ko redzēt apmēram pusstundu, pēc tam sākās disene. Uzdejojam ari salsu kādas divas dejas, nedaudz gan izceļamies – nu, nedejojam ari nekā baigi kruta, turklāt vietējie to dara uz 2, mēs uz 1. Kamēr dejojam, viens vīrs stāv blakus, blenž virsū, pēc dejas liels draugs, nāk runāt – rezumējums viņam labs – meitene baigi ok, džekam (man) vēl jāpraktizē nu, tā jau tas ari ir

Kad sākās disene, mēs tur nedaudz paklīdām, viens aizgāja uzpīpēt, mēs tā kā palikām iekšā. Pēc brīža gāju ārā palūkot, kur kavējas pīpmanis, atradu spriežam ar vietējiem. Kamēr tur grozījāmies uzradās kaut kāds vecis, kurš par visu vari gribēja iesmērēt savu sievišķi, tik neatminu – vai sieva, vai māsa, vai vienkārši kaut kas Nu dikti jau slavēja, ka visādi laba un feina, ka nu tā būtu, būtu jau labi, bet, kā pie mums reizēm saka, tik daudz alkohola uz pasaules nav Tikmēr uzradās vēl viens personāžs, kurš izskatījās nedaudz citā pasaulē dzīvojošs, vietējie tādus saukā par loco, un deklarēja, ka suteners esot slikts cilvēks, ar ko nevajagot pīties… nu, to mēs bijām sapratuši ari paši

Pa to laiku ap meitenēm iekšā jau spietoja kaut kāds vietējais muzikants, gribēja ietirgot diskus. Deva klausīties no kasešu pleijera mūziku, lai ievērtējot. Paralēli štepselēja kaut kādu zaļu dziru, kas esot baigi labais kokteilis. Respektīvi – jautrības netrūkst!

Pirms gājām uz Trovu, nedaudz iedzērām ar saimnieku, šis gan parasti tā nedarot, bet acīmredzot mūsu rums bija šim pa prātam, tāpēc neatteica. Papļāpājām par šo un to, kā viņiem tur lietas notiek. Nu, diezgan interesanti, saimnieks tāds dzīves filosofs nedaudz. Šim viedoklis, ka komunisms un sociālisms nav pats labākais risinājums, tāpēc interesējās kā pie mums – vai cilvēki laimīgāki, dzīvo labāk nekā pirms tam, pirms neatkarības… pats viņš domā, ka drīz varēt rasties jauna sistēma, kas būtu labākais no abām esošajām – sociālisma un kapitālisma, un lielas cerības liek uz Ķīnu. Nu, redzēs kā tad tur īsti būs

Pastāstīja ari kā šiem ar nekustamo īpašumu, izrādās, nekustamo īpašumu brīvi tirgot nevar. Varbūt 2009.gadā atļaus tirgot ari brīvi, taču tas atkarīgs no Raula. Tomēr dzīvokļus un mājas var mainīt, tiesa gan, tikai pret līdzvērtīgu mītni. Ja tev piešķir kādu dzīvesvietu, tā no valsts jāizpērk – ir kāda vērtība, kuru pamazām atvelk no algas. Par mantojumu gan neatminu, bet šķiet, ka varēja atstāt saviem bērniem…

]]> http://www.desperado.lv/blogs/2008/12/22/kuba-8-baracoa-diena-6/feed/ 0 http://www.desperado.lv/blogs/2008/12/15/kuba-7-baracoa-diena-5/ http://www.desperado.lv/blogs/2008/12/15/kuba-7-baracoa-diena-5/#comments Mon, 15 Dec 2008 11:26:41 +0000 desper http://www.desperado.lv/blogs/?p=238 Rīts… kārtējo reizi pamostos ap 5iem… Ielienu dušā un tad jau ari laiks brokastīs. Brokastis blakus mājā, pa ceļam noķer saimniece – maksāju rēķinu. Šķiet, viņai radās iespaids, ka bija prātā aizmukt nemaksājot. Ar saimnieci vispār īpatnēji – iesākumā kontakts veidojās pavisam labs, bet tad kaut kas mainījās un šī tāda pūcīga vazājās, taču nevienā brīdī nevarētu teikt, ka būtu slikta attieksme vai kā citādi.

Šoferis uz autoostu tas pats žiguļu pavēlnieks, kas veda no lidostas. Spogulis iestellēts atpakaļ. Gan vīrs nenoturas un pa ceļam kaut ko ar roku pieriktē, to nu laikam nevajadzēja – uzreiz nobirst plastmasas tāds kā vāciņš! Bet spogulis tomēr saglabā savu izvietojumu un nekrīt zemē Toties atrakcijas sākas (jebšu turpinās), kad esam autoostā un gribam sadabūt čemodānus – bagāžnieks negrib vērties vaļā! Protams, – no problemo – vīram rokā jau instruments, uzrodas palīgi un, lai ari pavisam viegli nevedas, pēc kāda brīža bagāžnieks vaļā gan. Pa ceļam caurdurts viena čemodāna birkas gabaliņš, bet tas šoreiz ātrumam netraucē

Busā auksts, bet tas jau bija prognozēts, līdzi ir džemperis un citi instrumenti cīņai pret aukstumu. Buss faktiski pilns, pārsvarā tūristi, daļa redzēti vakar Casa de Trova pasākumā. Brauciens aizņem veselas 5 stundas – pusi no lidojuma Frankfurte-Havana… tad gan vēl nezinājām, ka šīs 5 stundas tikai ziediņi . Pa ceļam piestājam Guantanamo. Autoosta remontā, pat tualetē neļauj iet iekšā. Tikmēr secinu, ka ar runāšanu pārāk nevedas, daļēji jau pats slinkoju un necenšos, cik varētu… Braucienam turpinoties, aiz logiem paveras aizvien krāšņāki skati – kļūst aizvien kalnaināks un mežonīgāks. Braukšanas manieres interesantas, pa kalnu serpentīniem pie līkuma šoferis atmet pedāli, uzpīpina, paklausās un dod iekšā pagriezienā. Faktiski secinām, labi vien ir, ka palikām pie sabiedriskā transporta versijas nevis paši ar auto, ceļi diezgan bedraini, apdzīvoti ar visdažādākiem ceļotājiem, ieskaitot pajūgus, klaiņojošus dzīvniekus un vēl šo to, kā ari ceļu norādes nav bijusi prioritāte Kubas satiksmes ministrijai ;D

Iebraucam pilsētā un var redzēt, ka nesen bijis orkāns, šur tur redzami gruveši, kas pa lielākai daļai gan jau apvākti un nokopti. Kad izkāpjam – vhooo… nu reāli uz savas ādas var sajust, ka nesen bijis orkāns – vietējie cilvēki jau klaigādami stumdās gar autenes izeju ar plakātiem, piedāvādami taksi, casu un ko tik vēl ne… pirmajā brīdī pat iestājas apjukums – tiešām jāiet tur cauri??? Bet nu, ar laiku saņemamies un dodamies barā. Rezultātā sēžam divos bike-taxi, kuri ved mūs uz viesnīcu par 1cuc no cilvēka. Tālu gan ari nav jāved – kādi 500m, Baracoa ir pavisam neliela pilsētiņa… bet vispār cenu līmenis pavisam cits, to var saprast uzreiz no pieminētajiem plakātiem – casa par 10cuc!! Ir ko padomāt, secinām, ka esam Kubas Latgalē (lai piedod latgalieši, nekas ļauns nav domāts ).

Kārtīgam kontrastam viesnīcas cenrādi orkāns nekā nav ietekmējis – jāmaksā 54cuc par nakti… bet nu – lēmumu nemainām un turpat ari paliekam. Istaba nekāda īpaša gan nav, bet nav ari traki. Pēc ievākšanās velkam uz pilsētu, šoreiz ar grāmata padusē meklējam savus apskates objektus. Gribējām nokļūt krastmalā, bet nogriežam nedaudz pa kreisi un soļojam pa guļamrajonu. Nepamet balto zvirbuļu sajūta, bet ‘varonīgi’ soļojam un veramies apkārt – te ir tā kubiešu dzīve un ikdiena…

Pēc kāda laika griežam atpakaļ un izstaigājam pašu centru – baznīcu ar paša Kolumba ekspedīcijas atstātu krustu altārī, šokolādes namu (jēziņ, mušu paradīze un šokolādes saldējums tā, ne pārāk, lai ari Baracoa ir slavena ar savu kakao), mols, kuru ari par Malecon dēvē Atceļā izlemjam iegriezties Migela rekomendētajā kasā – atrodam adresi un, izrādās, neviens īrnieks tur pagaidām nedzīvo, pati māja baigi laba, tā ka sarunājam rīt pārvākties uz šejieni. Saimnieks Antonio tāds zolīds, runā angliski, franciski – inženieris, sieva gan slimnīcā, tāpēc šis nodarbojas ari ar viesnīcas biznesu viņas vietā.

Atgriežamies viesnīcā, paēdam pusdienas. Pēc tam vēl nedaudz paklaiņojam pa pilsētu, un griežam atpakaļ. Safočējam viesnīcu un skatus no viesnīcas un vakariņas jau klāt. Skati, faktiski, ir vienīgā lieta, kuru dēļ ir vērts pabūt šajā viesnīcā, jo tie tiešām ir iespaidīgi, īpaši vakarā… Vakarā ņem un uzlīst viens no pirmajiem lietiem Kubā, līdz ar to vakarā ari nekur neklaiņojam un liekam gulēt.

Santiago de Cuba:

Baracoa:

Šīs dienas plānus ari sabīdam uzreiz, gribam vēl vienu ‘nodevu’ – Karību pludmali. Saimnieks uzreiz ir ar mieru nākt uz pilsētu saspriest kādu šoferi, kurš mūs aizvedīs turp atpakaļ un pagaidīs uz vietas. Tanī brīdī vēl tā nebija izpētīts, bet izrādās šīs sarunāšanas vietējiem ir labs mehānisms kā piepelnīties, jo par starpniecību šiem ienākas kaut kādas komisijas maksiņas. Bet nu rezultātā tā ari ir, ejam uz pilsētu, saimnieks sameklē mums draiveru par 25cuc un braucam.

Auto, protams, žigulis. Bet neko – auto kalpojot godam jau 30 vai 40 gadus, un neesot ne vainas! Iekšējais tapsējums gan jau aizgājis nezināmus ceļus, ari rokturi tādi aprūsējuši, bet – uz priekšu iet un ko vairāk vajag Pa ceļam ik pa brīdim pamanāmas zīmes ‘CONTROL’, pie tām šoferīts nomet ātrumu, paripinās, tad gāž tālāk. Tomēr pie vienas no ‘CONTROL’ iznāk apstāties, parādās vīriņš pelēcīgā formas tērpā un interesējas, kas, no kurienes, palūdz dokumentus, ari mūsējos. Mums gan visiem nav pases līdz taču diviem ir pases kopijas, tās, izrādās, der – mācība turpmākajam, ka līdzi jāvazā pases kopijas. Pēc kāda brītiņa viss ok, braucam tālāk.

Tālu gan uzreiz neaizbraucam – sāk palikt karsts, salonā parādās dūmi un džeks griež malā. ‘No problema’ drīz varēsim braukt tālāk, bet biki vajag paremontēt. Džeks saceļ gaisā sēdekļus, atver bagāžnieku – vadi pārkarsuši. Nedaudz parakājas zem kapota vēl šo to un ar otro piegājienu varētu viss būt gatavs. Atpakaļgaitā iestumjam un – auto tiešām rūc!

Pludmalē indiāņi uzreiz klāt – grib nezko jau ietirgot vai sarunāt, šoferis kaut ko ar šiem noregulē, un vīri nedaudz liekas mierā, pārdod mums tikai tiesības izmantot pludmales krēslus. Pludmale pati nu tā – nedaudz akmeņaina, ari dziļumā tikt pagrūti, klinšaina ari pati jūra. Tomēr saule lieliska un ūdens silts, ko tur gausties Pēc brīža uzpeld vietējās, izprovē varbūt var mums ietirgot banānus, ananāsus un lietussargus. Pēc kāda brīža uzrodas ari zivju tirgoņi. Viens turklāt no jūras izbrien – tā interesanti, pie PET pudeles sakarinājis lomu, pats ar masku medī zem ūdens.

Pašā pludmalē, tāda sajūta, rit sava dzīve. Ja iebrauc kāds tūrists, tad ap to savērpjas mazs virpulītis, kamēr noskaidrojas, ko var, ko nevar notirgot. Tad atkal atslābums. Apkārt bizenē cūkas, kazas, protams, pa kādam sunim… vietējie savā starpā kaut ko dala, iet pavisam augstos toņos, tik nevar saprast ko. Līdz kautiņam nenonāk, nez, tā varbūt nav pieņemts, bet beigās viens vīrs nikni sprauslādams iemetas ūdenī dzesēties, ik pa brīdim tomēr veltot pa kādam epitetam saviem oponentiem krastā.

Bet biznesu grib uztaisīt pat no nekā – tas pats niknais vīriņš pa diviem lāgiem nāk un uzprasās, lai uzdāvinu šim cepuri savu. Pirmo reizi tēloju muļķi, otro reizi tomēr runājam, līdz atšujas tikai tad, kad iestāstu, ka šī man pašam dāvana… Par atpakaļ ceļu neko interesantu nepateikšu – ne kontroles, ne auto saplīsa.

Pēc brauciena esam atpakaļ, pusdienas ēdam pie saimniekiem. Mūs cienā ar tradicionālu ēdienu, kādu parasti ēd 31.decembrī – rīsi ar pupām, cūkas gaļu un vietējo dārzeni, kas saucas ‘juka’ (yucca vai yuca). http://en.wikipedia.org/wiki/Cassava. Dārzenis tiešām interesants un savdabīgs, bet man likās feins. Bieži to pasniedz ar ķiplokiem, tad ir vēl interesantāk.

Apskatot pilsētu, apstaigājam centru, vietējos aplūkošanas objektus. Pa ceļam piesitas viens vietējais gids, no kura pēc brītiņa atkratāmies. Nonākam pie Vaskesa balkona, no kura fočēt drīkst tikai par maksu, tāpēc visi to dara no blakus ielas. TIK labs skats no turienes gan nepaveras, bet ari nav ne vainas. Taupīgie latvieši, ne… Vēl ielūkojamies ruma muzejā. Pie ieejas gan minstināmies iet vai ne, bet ieejam, daļēji, lai atbrīvotos no jau nākamā gida, kurš uzkūlies ar padomiem. Muzejs pats pavisam neliels un galvenais bonuss – degustācija Kā pārsteigums bija rumu dažādība Kubā, nenormāli daudz šķirnes, turklāt zem katra nosaukuma sastopami dažādu vecumu dzērieni, sākot no 3 līdz pat padsmit un vēl vairāk gadiem. Faktiski gandrīz katram reģionam pa savam rumam. Kontrastam – alus šķirnes izdevās sastapt tikai divas – Crystal un Bucanero

Kā izrādās, muzejs īsti nepalīdzēja – gids turpat vien ganās un gaida. Lai pavisam tiktu vaļā, dodamies paši savā virzienā par spīti gida komentāriem, ka ejam guļamrajonu virzienā. Pēc brīža griežam sānis, lai trāpītu mums vajadzīgās ielās. Pa ceļam provējam atrast saldējumu, kas neizdodas – iegrābjamies piena saldumā, Dulce leche – nu gotiņa, vienkārši izsakoties. Saldējums, starp citu, tur ir Nestle. Vietējie, šķiet neražo.

Interesanti bija iepirkties – veikals pēc pulksteņlaika šķita ciet esam, ari paraustot durvis, tomēr pēkšņi kāds puišelis atver durvis un aicina iekšā. Tā kā pa reizei jau bijām sastapušies ar pieslēgtām durvīm, lai taupītu kondicionieru jaudas, tad nelikās pārāk dīvaini. Ieejot tomēr secinājām, ka veikals slēgts, vismaz ir slēgšanas procesā. Visas meitenes skaitīja plauktus, radās iespaids, ka inventarizācijas turpat vai katru dienu. Nu, ja salīdzina, ka vienas 0.7 pudeles cena ir trešdaļa no vidējās mēnešalgas, tad droši vien kārdinājums ir reāls, lai kaut ko nostieptu. Tikpat stingri kontrolē ari klientus – pie izejas prasa uzrādīt čeku par pirkumiem, nedo dies kaut ko provēsi nostiept

Vakariņas ēdām otrā mājā. Paspēju saplēst glāzi, bet tas, cerams, uz laimi! Labi, ka glāze bija no blakus mājas, citādi saimniece tāda pikta jau visu otro dienu vazājas pretstatā pirmajai dienai, īsti gan nesapratu kāpēc… bet nu ko tur padarīsi.

Vakarā beidzot ejam izklaidēties, izbaudīt vakara uzdzīvi. Apmeklējam Casa de la Trova. Vietējais kultūras nams, kur katru vakaru notiek pasākumi. Šovakar dzied veču grupa, var redzēt, ka pieredze bagātīga, pa priekšu dejo ari divi veci tipiņi (nu, viens tips, viena tipe), bet visi izrāda lielu cieņu, acīmredzot vietējā dīva! Pēcāk jau panesas ari vispārēja dejošana, vietējie labprāt lūdz tūristes, otrādi gan īpaši nemanīju. Kas jāsaka gan – dejo gandrīz tikai salsu, turklāt uz divi, nevis uz viens kā pie mums pārsvarā ierasts. Nu tā tas vakars ari izgriezās. Pārāk ilgi gan netusējam, jo jau 07:30 jau starts uz Baracoa…